Kā Es mīlu kokus? Ļaujiet Man saskaitīt veidus, kā...

Daži no jums, iespējams, ir pamanījuši (vai regulāri apmeklē) mūsu prakses telpu , kur mēs piedāvājam ikdienas jautājumu, lai uzlabotu pateicības apziņu. Katru dienu mūs aizkustina un pacilā atbildes, kas parādās. Pārdomas ir priecīgas, smeldzīgas, smalkas, poētiskas, mīlestības pilnas, dāsnas, izsmalcinātas, rotaļīgas, dziļas un, protams, piesātinātas ar pateicību.

Mēs priecājamies par šīm pārdomām un vēlējāmies ar tām dalīties plašāk. Tāpēc, atzīstot koku būtisko lomu mūsu visu dzīvēs (katra diena ir lieliska diena, lai godinātu koku!), šeit ir sniegta atbilžu izlase uz vienu no mūsu ikdienas jautājumiem:

Kā es mīlu kokus? Ļaujiet man uzskaitīt veidus…

“(Koki) vienmēr ir bijuši manas ģimenes locekļi. Es dzīvoju brīnišķīgu mežu ieskauta Meksikas Sierra Sur kalnos. Kad bērnam šeit paliek viens gads, vienmēr notiek lielas svinības… Mana dāvana šiem mazajiem ir viņu pašu koks… viņu labākais draugs koks. Parasti ozols, reiz avokado, koks tiek iestādīts podā, gatavs stādīšanai – netālu, bet ne pārāk tuvu viņu mājai. Tam ir pievienota vēstule, ko vecāki viņiem nolasīs, kad viņi būs pietiekami veci… iepazīstinot viņus ar savu īpašo draugu, pie kura viņi varēs rast patvērumu un priecāties visu savu dzīvi. Man uzdāvināja šādu koku, kad biju maza. Es skrēju pie sava koka, kad biju satraukta vai man bija īpašs noslēpums, ko pastāstīt. Es zem sava koka sapņoju lielus sapņus. Pēdējo reizi savu koku pārbaudīju pirms 10 gadiem, kad pārcēlos uz Meksiku. Toreiz tas joprojām stāvēja Minesotas mājas pagalmā… mans mūža draugs. Mums abiem tagad ir pāri 70. Mana koka lielākās dāvanas man ir bijušas izpratne par pacietību, pieņemšanu un beznosacījumu mīlestību.” ~ Amors Fati

“Koki ir skaisti: priedes, palmas un lapu koki (ar vai bez lapām). Kad lapu koki ir zaudējuši lapas, tie veido izsmalcinātus un sarežģītus zīmējumus pret debesīm. Nesenā ledus vētrā visas mūsu pilsētas koki bija izrotāti ar mirdzošiem dimantiem, padarot mani par bagātāko cilvēku pasaulē. Tie dod mums skābekli, ēnu, mēslojumu, aizsardzību pret vēju un dzīvotni savvaļas dzīvniekiem.” ~ Džoana

“Es mīlu kokus ar visām savas būtības šķiedrām, ar savas sirds saknēm, ar lapām, kas slienas no mana ķermeņa, lai satiktos ar mīlestības gaismu un silto klātbūtni, ar savu biezo mizu, kas sajūt atmosfēru un pārvērš minerālus slavas un brīnuma dziesmā, ar sulu, kas plūst pa manām vēnām, nesot saldumu visā manā ķermenī, ar turību, kas sagaida putnus un vāveres un ikvienu, kurš meklē patvērumu vai mājas, ar maniem locekļiem, kas dejo, lai satiktos ar debesīm padošanās priekā, ar gadalaikiem, kas satiek visus elementus un izmanto tos kā krāsu, lai šļakstītu kalnus vai debesis, vai rāmjus, lai saturētu dziļi zilu prombūtni, ar manu mežu, kas pulcējas mūka meditācijā, ieklausoties klusuma sirdspukstos un elpā, ar manas būtības skujkoku kažoku un skujām, kas saglabā cerības zaļo gaismu un maigu apskāvienu, kas kliedē aukstus vējus, ar augļiem, ogām, riekstiem un ozolzīlēm, kas brīvi dotas citiem, ar ziedputekšņiem, kas meklē debesīs kopību un satikšanos pavasara dzīvajā gaisā, ar circeņu un cikāžu dziesmām, kas aplej vasaru ar peldošu skaņu upēm, ar manu čīkstoņu un šņākšanu, kas izceļ…” "mieru mūsu plašajās debesīs, atdodot savu ķermeni mīkstajai zemei ​​kā barību turpmākiem mīlestības aktiem, spēju uzsūkt un saņemt lietu, kas atbild uz mākoņa padevīgo krišanu, paceļoties augšup un sakņojoties lejup pret divām mīlestībām – zemi un debesis, ar vienkāršu klātbūtni, ka esmu pietiekams tāds, kāds esmu, un atklājot skaistumu, kurā nav kur iet, kā vien šeit un tagad." ~ Bens

“Man patīk koku tekstūra, no plašajiem koku stumbriem līdz pat vistievākajiem koku stumbriem, ēna, ko tie sniedz, debesu filtrs, kas veido formas, zariem dejojot debesīs, guļot zālē lejā, to smarža pēc lietus, koku gredzenu ziņkārība un vairs nedzīvo koku dzīvība, kā tie liecas, kā tie var tik ļoti atšķirties augstumā, kā tie, šķiet, zina lietas, par kurām es vēl neko nezinu, kā tie jūtas, ejot blakus, starp, savā starpā, kā tie dziļi lejā koplieto barības tīklu, kā tie nodrošina vidi citu organismu augšanai, mājas/barību/pajumti, ko tie sniedz savvaļas dzīvniekiem, lieliskie forti, ko esmu uzbūvējusi no to nokritušajiem zariem, bezmaksas siltums kempingā, mana šūpuļtīkla turēšana… draugi, kas uzklausa manas domas un palīdz tās iztīrīt nesteidzīgā pastaigā starp tiem.” ~ Manda

“Koki simbolizē “abas būtības”, ko es dievinu. Tie ir zinātne un gars. Tie ir iezemēti un pūš vējā. “Abas būtības” jēdziens ir pamatvērtība, kas mani noenkuro un tuvina Dievišķajam. Agrāk es domāju, ka būt sievietei, kas pauž vīrišķīgu izskatu, ir slikti/nepieņemami. Tad es uzzināju, ka viss Dievišķais ir gan vīrišķīgs, gan sievišķīgs. Es jutos saistīta, sazinājusies un atvieglota. Es nebiju slikta, es biju abas. Mīlestība pret sevi pieauga eksponenciāli ar šo jauno perspektīvu. Koki ir viena no daudzajām Dievišķajām būtnēm, kas man atgādina par šo saikni. Es mīlu kokus!” ~ R. Paiks

“Koki ir starpnieks starp gaisu un Zemi, attīrot dzīvības elpu. Tie dzied Zemei, gaisam pārvietojoties cauri. Koki ir ēna un patvērums, skaistums un labums visām radībām.” ~ Pats

“Man kokos mīt Seno dvēseles, dziļa gudrība un dzīvības enerģija, kas atbalsta manu esamību pasaulē. Visu manu dzīvi tie man ir devuši aizsardzību un svētu telpu, kur vienkārši būt.” ~ Svētceļnieks

“Kluss. Nekustīgs. Elegants. Gudrs vārdos. Unikāls un individuāls. Vienmēr patiess. Savienots un sabiedrisks. Cienīgs un graciozs. Dzīvi, elpojoši dzīvības koka simboli.” ~ KC

"Es mīlu kokus, jo tie ir pati dzīves būtība." ~ Džīna

Un mēs jūs atstāsim ar vēl dažām gudrībām par kokiem…

Foto: Linda Hannuma, Pateicīgas dzīves tīkls

(Ja vēlaties nosūtīt iepriekš redzamo attēlu kā e-kartīti, vienkārši noklikšķiniet uz attēla)