Vienotība Un mīlestības spēks

Vienotība pauž būtisku vīziju, ka mēs esam viena dzīva, savstarpēji saistīta ekosistēma — dzīva Zeme, kas atbalsta un baro visus savus iedzīvotājus. Ja mēs atzīstam un godājam šo vienkāršo realitāti, mēs varam sākt piedalīties svarīgajā mūsu sašķeltās un šķeltās pasaules dziedināšanas darbā un pieņemt vienotības apziņu, kas ir mūsu cilvēces mantojums. Šī ir iespēja, kas mums tiek piedāvāta, pat ja tās tumšais dvīnis veido nacionālisma, tribalisma, izolācijas un visu citu regresīvo spēku dinamiku, kas pauž “mani”, nevis “mēs”.

Vienotība nav metafiziska ideja, bet gan kaut kas būtisks un ikdienišķs. Tā ir katrā elpas vilcienā, katra tauriņa spārnu vēzienā, katrā atkritumu gabalā, kas atstāts pilsētas ielās. Šī vienotība ir dzīve – dzīve, ko vairs neizjūtam tikai caur ego fragmentāro redzējumu, caur mūsu kultūras kropļojumiem, bet gan zināma sirdī, sajūtama dvēselē. Šī vienotība ir dzīves sirdsdarbība. Katram no mums ir jādzīvo un svin šī vienotība, jāpiedalās tās skaistumā un brīnumā. Un ar savu apziņu un rīcību, kas dzimusi no šīs apziņas, mēs varam palīdzēt atjaunot mūsu pasaules saikni ar tās sākotnējo dabu.

Ir daudz veidu, kā izjust un piedalīties šajā dzīvajā vienotībā. Bet, ja esmu kaut ko iemācījies pēc pusgadsimta garīgās prakses, tas ir mīlestības spēks. Mīlestība var izpausties tik daudzās formās un izpausmēs. Ir vienkāršas mīlestības izpausmes pret draugiem un ģimeni, mūsu kopienas locekļiem vai svešiniekiem. Mīlestība sniedzas pāri robežām, paužot to, kas ir vissvarīgākais un cilvēciskākais: to, kas vieno, nevis šķeļ. "Mazas lietas ar lielu mīlestību" ir spēcīgākas un spēcīgākas, nekā mēs apzināmies, jo tās mūs atkal savieno ar dzīves garīgajām saknēm un tās pārveidojošajām un dziedinošajām enerģijām. Tā kā dzīve ir mīlestības izpausme, katrs mīlestības akts ir līdzdalība un dāvana veselumam.

Gatavojot ēdienu ar mīlestību un rūpēm, uzklausot cita cilvēka raizes ar atvērtu sirdi, pieskaroties mīļotā ķermenim ar maigumu vai iegrimstot lūgšanā, līdz saplūstat ar mīlestības bezgalīgo okeānu — visās šajās darbībās mēs izdzīvojam mīlestību, kas mūs vieno. Un caur savu mīlestību mēs neredzamā veidā barojam dzīvību.

Un šajā ekoloģiskās krīzes laikā, kad mēs plēšam ārā trauslo dzīvības tīklu, mums ir vitāli svarīgi mīlēt Zemi, ņemt to savās sirdīs un lūgšanās. Mums ir gan garīga, gan fiziska atbildība par "mūsu kopīgajām mājām", un tā sauc mūs, raudot pēc mūsu palīdzības un dziedināšanas. Tiča Nhata Hana vārdiem runājot:

Īstas pārmaiņas notiks tikai tad, kad iemīlēsim savu planētu. Tikai mīlestība var mums parādīt, kā dzīvot harmonijā ar dabu un vienam ar otru, un glābt mūs no vides iznīcināšanas un klimata pārmaiņu postošās ietekmes.

Mums ir jāatmodina sevi, lai pasaulē justos mīlestības spēks. Tieši mūsu mīlestība pret Zemi dziedinās to, ko esam apgānījuši, vadīs mūs cauri šai tuksnesim un palīdzēs mums atgriezt gaismu mūsu satumstošajā pasaulē. Mīlestība mūs visus saista visnoslēpumainākajos veidos, un mīlestība var vadīt mūsu sirdis un rokas. Mīlestības centrālā nots ir vienotība. Mīlestība runā vienotības, nevis atšķirtības valodā.

Mīlestība var mūs atvērt dziļai līdzdalībai visa dzīvē; tā var mums no jauna iemācīt ieklausīties dzīvē, sajust tās sirdspukstus, sajust tās dvēseli. Tā var mūs atvērt svētajam visā radībā un atjaunot saikni ar mūsu pirmatnējo apziņu, ka dievišķais ir klātesošs it visā – katrā elpas vilcienā, katrā akmenī, katrā dzīvā un nedzīvā lietā. Mīlestības vienotībā viss ir iekļauts, un viss ir svēts.

Un no turienes mēs varam sākt reaģēt. Mēs nevaram atgriezties pie pamatiedzīvotāju dzīvesveida vienkāršības, bet, ļaujot mīlestībai mūs vadīt, mēs varam vairāk apzināties dzīves vienotību un atzīt, ka tas, kādi mēs esam un ko darām individuālā līmenī, ietekmē globālo vidi – gan ārējo, gan iekšējo. Mēs varam iemācīties dzīvot ilgtspējīgāk, saskaņā ar dziļāku ilgtspējības izpratni, kas balstās uz svētuma atzīšanu radībā. Mēs varam dzīvot vienkāršāk, sakot nē nevajadzīgām materiālām lietām savā ārējā dzīvē. Mēs varam arī strādāt iekšēji, lai dziedinātu garīgo nelīdzsvarotību pasaulē. Mūsu individuālā apzinātā apziņa par svētumu radībā no jauna savieno plaisu starp garu un matēriju mūsu pašu dvēselē un arī – tā kā mēs esam daudz vairāk Zemes garīgā ķermeņa daļa, nekā apzināmies – pasaules dvēselē.

Mīlestība ir visspēcīgākais spēks Visumā. Mīlestība mūs atkal pievelk pie mīlestības, mīlestība atklāj mīlestību, mīlestība padara mūs pilnīgus un mīlestība mūs ved Mājās. Dvēseles dziļumos mūs mīl Dievs. Šis ir dziļākais cilvēciskās būtības noslēpums, mīlestības saite, kas ir mūsu būtības pamatā un pieder visam, kas pastāv. Un, jo vairāk mēs dzīvojam šo mīlestību, jo vairāk mēs sevi veltām šim noslēpumam, kas ir gan cilvēcisks, gan dievišķs, jo pilnīgāk mēs piedalāmies dzīvē, kāda tā patiesībā ir, tās brīnumā un mirkli pa mirklim notiekošajā atklāsmē.

Mīlestība un rūpes — rūpes vienam par otru, rūpes par Zemi — ir vienkāršākās un vērtīgākās cilvēka īpašības. Un mīlestība pieder pie vienotības. Mēs to zinām savās cilvēciskajās attiecībās, kā mīlestība mūs satuvina, un tās intīmākajos brīžos mēs varam piedzīvot fizisku vienotību ar citu. Tā var arī pamodināt mūsos apziņu, ka mēs esam viena cilvēku ģimene, pat ja mūsu valdnieki kļūst autoritārāki, mūsu politika — šķeļošāka. Un dziļākajā līmenī mīlestība var mūs atkal savienot ar mūsu būtisko vienotību ar visu dzīvību, ar pašu Zemi.

Zeme ir dzīva vienotība, kas dzimusi no mīlestības, un katru mirkli mīlestība to pārveido. Un mēs varam būt daļa no tās garīgās transformācijas, tās atmodas. Zeme gaida un tai ir nepieciešama mūsu līdzdalība. To ir ievainojusi mūsu alkatība un ekspluatācija, kā arī mūsu aizmirstība par tās svēto dabu. Tai ir nepieciešams, lai mēs atcerētos un atjaunotu saikni, lai dzīvotu vienotību, kas ir mūsu patiesā daba. Un mīlestība ir vienkāršākā atslēga uz šo vienotību, šo atcerēšanos. Mīlestība ir visparastākais, vienkāršākais un tiešākais veids, kā atklāt to, kas ir īsts – dzīves dziļākos noslēpumus. Tā ir visa esošā saknē, kā arī katrā pumpurā, kas atveras pavasarī, katrā auglī, kas nogatavojas rudenī.

Mīlestība mums atgādinās, ka mēs esam daļa no dzīves – ka mēs piederam viens otram un šai dzīvajai, ciešanu pilnajai planētai. Mīlestība mūs atkal savienos ar svētajiem ceļiem, kas bija zināmi mūsu senčiem, kā arī pamodinās mūs jauniem veidiem, kā būt kopā vienam ar otru un ar Zemi. Mums tikai jāsaka “Jā” šai noslēpumam mūsu pašu sirdīs, lai atvērtos mīlestības saitei, kas mūs visus vieno, kas ir ieausta dzīvības tīklā. Un tad mēs atklāsim mīlestības dēku, kas ir pati dzīve, un dzirdēsim vienotības dziesmu, kas atdzīvojas mūsu sirdīs un pasaules sirdī.