Klēra Danna, basām kājām, Ved ceļu Lejup Pa līkumotu Taku Aiz Savas mājas Uz Birurungas Jeb Jaras Upes krastiem. Sēžot sausā zālē vēlā pēcpusdienā 40 grādu karstumā, cikādes čivina, un, Neskatoties Uz intensīvo karstumu, Valda Miera sajūta. Vienīgā

sajūta, atskatoties uz kaut ko, kas vēlas kustēties caur mani. Un Elizabete Gilberta par to tik skaisti runā – mūza, kas vēlas kustēties caur tevi. Un ka idejām piemīt neatkarība, ja tu šo ideju netver, tad tā klauvēs pie kāda cita durvīm. Tātad tā ir doma par nepieciešamību būt pietiekami atvērtam un uztverošam, lai radīšana varētu kustēties cauri, līdzīgi kā dobajam kaulam. Un tā tiešām bija ar manu grāmatu. Lai gan man ar to bija grūti.

Jā. Es domāju, ka tā ir viena no dziļāka aicinājuma sekošanas pazīmēm — ka tas nav obligāti tas, ko tu domā, ka vēlies [smejas]. Vai arī tas, ko ir viegli izdarīt.

Jā, tu saņem to, kas tev vajadzīgs, ne obligāti to, ko vēlies. Man šķiet, ka pamata līmeņa frāze, kas manī rada mistiskas dzīves sajūtu, patiesībā ir padošanās tam, ko dzīve piedāvā. Patiesa padošanās tam, kā dzīve tev parādās. Cīnīties pret realitāti nav jautri. Un līdz ar šo padošanos rodas tāds vieglums, uzticēšanās un pieņemšana. Teikt: "Labi, es pārtraukšu rāpties, es vienkārši atlaidīšu krastu un ieiešu upē, izklaidēšos, kuģošu pa krācēm un redzēšu, kur tā mani aizvedīs."