Godbijības čuksts

Godbijība, kas atrodama bara klusumā

Krēslas aukstā elpa skūpstīja manu degunu, kamēr jutu, ka lēnām atmostos no sava sapņa stāvokļa. Caur vaigu, kas maigi gulēja uz papildu vilnas jakas, kas bija satīta pagaidu spilvenā, es varēju sajust zirgu nagu svaru, kas piezemējās uz mīkstās zemes. Bars bija tuvu; es ne tikai varēju sajust viņu nagu lēno, maigo bungināšanu pa zemi, bet arī ritmisko košļāšanas skaņu, kas sāka piepildīt manas ausis. Es piecēlos sēdus guļammaisā un pārlaidu acis pāri tumšajai ielejai sev priekšā. Kamēr manas acis pierada, parādījās septiņu tumšu figūru aprises.

Kad biju sabāzis savu divguļamo ratiņu un guļammaisu atpakaļ mugursomā un uzvārījis tvaikojošu tējas krūzi, bars jau ganījās man blakus. Ļoti lēni, it kā neredzamas auklas vilkts, bars pārvietojās pāri ielejai. Saulei kāpjot kalnā aiz mums, es pārvietojos līdzi tiem, vērojot, kā tie līkumo, un ievēroju, ka nevis viens zirgs vada pārējos, bet gan plūstoša (aptuveni) ganīšanās kustību apmaiņa vienā un tajā pašā virzienā.

Kad mēs ieradāmies plašā lauka vidū, zirgi pa vienam vai diviem pārstāja košļāt un klusi stāvēja mazākās grupās. Tad gandrīz pēkšņi viss apklusa. Es apsēdos to vidū, dziļi ieelpoju, aizvēru acis un sajutu, kā pirmie saules stari apspīdēja manu seju – acumirklī izraisot mūžīgu smaidu. Šeit mēs atdusamies godbijībā.

Daba mīl kustību, tāpat kā zirgi, un tomēr vienmēr ir rituāla telpa un laiks atpūtai un godbijībai. Kā cilvēki, mēs esam veidojuši lielāko daļu savu sabiedrības struktūru, gaidu un telpu tā, lai tās neaicinātu un nepieļautu individuālu, kur nu vēl kopīgu atpūtu. Ar mūsu Čīles kriollo ganāmpulku, kas klīst pa Patagonijas, Čīles, savvaļu, mēs atgriežamies pie rituāliem, kas apmierina mūsu būtisko vajadzību pēc atpūtas, un atgūstam savas kopīgās telpas kopīgai godbijībai.

Klusums visās lietās

Pēdējos septiņus savas dzīves gadus esmu lēnām dzīvojis ar šo zirgu baru šeit, Čīles dienvidos. Tīras nepieciešamības dēļ Zemes sezonālais raksturs nosaka mūsu kopīgās dzīves ritmu – tik attāla vieta prasa ikdienas padevību Zemes Mātes spēkam un plūsmai. Tieši šajā padevības stāvoklī ganāmpulks un zeme mani ir vadījuši pretī maigai atgriešanās pie manas dzīves – mūsu dzīves – sezonālā rakstura.

Pirms pārcelšanās uz Čīli es dzīvoju neticami strauju dzīvi starptautiskā biznesa jomā. Mana karjera ilgtspējīgā biznesā bija tālu no bērnības, ko pavadīju bioloģiskajā saimniecībā Pensilvānijas laukos, kur manu dienu ritmu noteica zirgu, augsnes un pārējo nepārtraukti augošo augu un dzīvnieku vajadzības. Bērnībā man nekad nebija vajadzības meklēt atpūtu, lai gan katru dienu smagi strādājām. Dzīvnieki, augi, mežs, strauti un debesis mūs neskaitāmi aicināja apstāties, ieelpot un vienkārši būt – un mēs to arī izdarījām ar vieglumu.

Pieauguša cilvēka gadi centās pārveidot manas jaunības prioritātes, un nebeidzamās korporatīvā dzīvesveida darba stundas pārņēma manu garu un badināja manu dvēseli. Mūsu dzīvei ir tik viegli kļūt tik pilnai ar šķietami svarīgo, ka mēs vairs nevaram sadzirdēt dabas aicinājumus, kad tā mūs aicina atpakaļ pie sevis dienu no dienas. Ir tik viegli padzīt atpūtas ideju nedēļas nogales, labas naktsmiera vai ilgi gaidītā atvaļinājuma robežās, nevis atzīt to par elementāru izturības avotu un svarīgu telpu, kur iesūkties mūsu savstarpējā saistībā.

Zināmā mērā visās dzīvības un nāves formās pastāv mūžīga kustība, pateicoties pastāvīgajai apmaiņai starp visiem organismiem un to iekšienē. Un tomēr dabā vienmēr var atrast mieru.

Atgriežoties pie godbijības rituāliem

Apzināta pārvietošanās pa ainavām ar zirgiem māca mums par lēnuma rituāliem. Tomēr nodomam nav jābūt galamērķim, bet gan procesa relacionālajai būtībai.

Esmu nogājis vairāk nekā tūkstoš jūdžu ar šiem zirgiem, un ticiet man, kad saku, nekas nepalēnina jūs Zemes ritmā vai dvēseles ritmā, gluži kā dzīvošana un lēna kustība ar zirgiem kā jūsu pavadoņiem. Šie ceļojumi nav izjādes pa takām, kas beidzas ar galopu saulrietā; tie ir gara, lēna, klusa ego un sevis atšķetināšana, kad zirgu, Zemes un dvēseles vajadzības un intuitīvais intelekts paceļas, lai vadītu ceļu.

Godbijībai piemīt bijības un prieka īpašība, jo tā piezogas pie jums un pārņem jūsu būtību no noslēpumainas iekšienes valstības, kuras avotu jums nav personīgas kontroles. Uzdrošinos teikt, ka to nevar kultivēt, tikai rūpēties par to ar klātbūtni un uzmanību. Tā mīt šajās klusajās, smalkajās atpūtas un miera telpās; un tāpēc, dodoties turp, esot tur, mēs ļaujam tai mūs atrast un pārņemt mūs.

Vienā no šiem garajiem, lēnajiem ceļojumiem ar zirgiem es pamodos nakts vidū ar vēlmi atstāt telti un doties meklēt ganāmpulku. Bija varbūt pulksten 3 naktī, mana dzimšanas diena. Izejot ārā, sudrabainie mēness stari apspīdēja plašo pļavu, kur bijām ierīkojuši nometni. Es klusībā gāju pa gaišo nakts gaisu, lavīdamies starp reti izplestiem kokiem, taustīdamies zirgu virzienā.

Es nonācu citā izcirtumā, un tur viņi bija – visi septiņi, nekustīgi stāvēdami perfektā aplī, pavērsti viens pret otru. Es apstājos, pārsteigts, ieelpoju, vērodams viņus un sajūtot saikni starp pilnmēnesi un zvaigžņotajām debesīm augšā, viņu sudrabainajiem, nekustīgajiem ķermeņiem, kas uztvēra un raidīja signālus, cietajai Zemei zem tiem elpojot kopā ar mums visiem. Godbijība, ko jutu, bija milzīga; man gandrīz šķita, ka man tur nevajadzētu būt, ka man nevajadzētu redzēt to, ko redzēju, tas šķita tik svēti. Un tomēr es tur biju uzaicināts, pat vilkts, un tāpēc es izvēlējos palikt, elpot un būt.

“Viens no jaukākajiem veidiem, kā lūgties, ir iznest savu ķermeni ārā ainavā un nekustīgi tajā atrasties.” - Džons O'Donohjū

Ļaujot godbijībai nostiprināties

Kā mēs varētu pavērt ceļus savā dzīvē, lai dabiskais atpūtas ritms atkal varētu brīvi plūst mūsu ikdienas dzīvē?

Bars to tik viegli atļaujas. Jo vairāk es sekoju vilkmei iziet ārā un būt kopā ar viņiem, iziet ārā un būt kopā ar mežu, būt kopā ar upi, būt kopā ar vēju un lietu, un vulkāniem un šo mežonīgo (un ne vienmēr tik mežonīgo) ainavu, jo vieglāk es to atļauju arī pats.

Vai tas varētu būt tik vienkārši? Ka, atgriežoties pie sevis un savas iekšējās dabas ritma, mēs atgriežamies pie plašākā aicinājuma, ko Zeme mums vienmēr sniedz – šī mūžam tik audzinošā aicinājuma atrast mieru un klusumu dzīves nepārtrauktajā kustībā?

Tāpat kā ar daudzām citām lietām, zirgi palīdz padarīt šo neredzamo dinamiku redzamu. Tie palīdz mums saskaņoties ar savu dziļāko aicinājumu un šo lielāko universālo spēku dziļāko aicinājumu. To darot, tie atkal un atkal aicina mūs dalīties šajos brīnišķīgi bagātajos atpūtas brīžos, lai dziļi izjusta godbijība pret šo dzīvi un mūsu kopīgo savstarpējo saistību vienmēr varētu atgriezties pie mums. ~*~