Iemīlēšanās Zemē

Dabas pasaule ir viens no spožākajiem un pastāvīgākajiem dāsnuma avotiem mūsu dzīvē — neatkarīgi no tā, vai mēs to piedzīvojam tieši, katru mirkli vai nē. Kad ļaujam sev noskaņoties un pievērst uzmanību, mūsu Zeme nepārtraukti baro un apgādā mūs, uztur dzīvību un piedāvā savas bagātīgās dāvanas ar elpu aizraujošu un pastāvīgu uzplaukumu. Mūs katru dienu baro gan burtiski, gan pārnestā nozīmē Zemes dāvanas. Visdažādākās lietas, kas dzimušas no Zemes, var pamodināt mūs no perspektīvas. Visdažādākie dabas mirkļi var sniegt mums pateicību par dzīves dārgumu un atgādināt mums par mūsu trauslajām un spēcīgajām saiknes saitēm. Okeānu, lauku, lietus, koku, ziedu, augu, dzīvnieku, debesu, putnu, saules — un daudz kā cita — vidū mēs varam nekavējoties izjust savu relatīvo stāju ainavas varenības vidū un pretstatā tai. Sajūta, ka esam nesaraujami saistīti, tomēr mazi attiecībās ar dabas pasauli, var ātri novest pie svētuma sajūtas. Ļaujoties bijībai un brīnumam, mēs dzīves dāvanas izjūtam vieglāk un dziļāk.

Tomēr mēs dzīvojam laikā, kad dabas pasaules lielāko dāvanu avoti arvien vairāk attālinās no mums, daudziem praktiski nepieejami, un tos apdraud un apdraud cilvēces izvēļu mantojums un izvēles, ko mēs turpinām izdarīt šodien. Zemes dāvanas ir ieaustas mūsu apģērbā, ķermeņos, ēdienā... taču tās slēpjas sintētiskajās sastāvdaļās, iepakojumā, ēkās un transporta veidos, kas tās pārvadā. Mūsu skatiens biežāk ir vērsts uz datora monitoru, televizora ekrānu vai mobilo tālruni, nevis uz zemi vai debesīm. Tā kā mēs arvien vairāk pakļaujamies tehnoloģiju attīstībai, mūsu individuālās dzīves var tikt nogrieztas no saiknes pavediena, kas palīdz mums apzināties savu patieso un nepieciešamo vietu izsmalcināti izturīgajā, trauslajā, abpusējā dzīvības tīklā. Daudzējādā ziņā var būt nepieciešams vairāk pūļu nekā jebkad agrāk, lai sazinātos ar dāvanām, ko daba mums sniedz, un tik daudzējādā ziņā tas nekad nav bijis tik svarīgi.

Pateicība atbalsta apzinātas atcerēšanās un godināšanas kultivēšanu mūsu attiecībām ar “Māti Dabu”. Pateicīgi mēs atveramies, lai pilnīgāk izjustu viņas piedāvājumu privilēģiju un ieklausītos gan mazos, gan skaļos saucienos pēc mūsu biedriskuma un pārvaldības. Padziļināta piederības sajūta dabas pasaulei var sniegt klātbūtnes līmeni, kas ne tikai rosina svētāku un godbijīgāku saikni ar Zemi, bet arī var informēt un stiprināt veidus, kā mēs attiecamies pret sevi kā būtiskām dabas radībām.

Kad mēs ļaujam sev iemīlēties Zemē visā tās krāšņumā, mēs stiprinām savas saiknes. Mēs ļaujam sev izjust savu emociju pilnību, apzinoties, cik neatdalāmi mēs esam no Zemes mūžīgās dāvanu plūsmas, apzinoties, cik daudz un cik bieži mēs tās uzskatām par pašsaprotamām, un sērojot par zaudējumiem, ko mūsu Zeme un visas tās radības ik dienas cieš mūsu civilizācijas dēļ. Pateicība aicina mūs dziedēt savu atsvešinātību, dzīvot lielākā svinībā un stiprināt savu vietu taisnīgajās savstarpīguma attiecībās ar dabas pasauli.

Pateicīga dzīvošana aicina mūs aktīvi iesaistīties veidos, kas dziļāk cienā un arī saglabā to, ko mēs visvairāk lolojam. Lai radītu sajūtu par iespēju mūsu dabas pasaulei, mums ir “jāizjūt” mūsu saikne un savstarpējā atkarība no visas sirds. Mēs iedvesmojamies atbalstīt to, kas mūs uztur, dziļāk atceroties veidus, kā mēs esam nesaraujami saistīti ar apkārtējo pasauli. Saskanot ar dabas dāsnumu, mēs mācāmies būt pazemīgāki un žēlsirdīgāki. Kā saka dzejnieks Hafizs: “Pēc visiem šiem spīdošajiem gadiem saule nesaka zemei: “Tu man esi parādā”... Iedomājieties, kā šāda mīlestība var apgaismot visu pasauli.”