30 veiksmīgas nevardarbīgas darbības piemēri

Maikla Naglera jaunākajā grāmatā viņš paskaidro, kā izmantot nevardarbības praksi progresa un netaisnības apkarošanas labā. Tas burtiski ir gara ierocis. Tomēr daudzi ir noraidījuši nevardarbību un domā, ka tā varētu būt darbojusies Indijā neatkarības kustības laikā, bet citādi tai nav pierādīta pieredze. Viņi būtu nepareizi.

Nevardarbība ir izmantota kā pārmaiņu instruments kopš Kristus laikiem līdz pat tikai gadam, un šeit ir tikai trīsdesmit globāli un vēsturiski piemēri nevardarbīgai rīcībai, kas sasniedz reālus rezultātus:

494. gads pirms mūsu ēras — Romas plebeji atkāpās no pilsētas un vairākas dienas atteicās strādāt, lai labotu sūdzības, kas viņiem bija pret Romas konsuliem.

1765.–1775. gads mūsu ēras — amerikāņu kolonisti rīkoja trīs lielas nevardarbīgas pretošanās kampaņas pret Lielbritānijas varu (pret 1765. gada Stamp Acts, 1767. gada Taunsendas aktiem un 1774. gada piespiedu aktiem), kā rezultātā līdz 1775. gadam deviņas kolonijas faktiski ieguva neatkarību.

1850-1867 — Ungārijas nacionālisti, kuru vadīja Francis Deaks, iesaistījās nevardarbīgā pretošanā Austrijas varai, galu galā atgūstot Ungārijas pašpārvaldi Austroungārijas federācijas sastāvā.

1905.–1906. gads — Krievijā zemnieki, strādnieki, studenti un inteliģence iesaistījās lielos streikos un cita veida nevardarbīgā darbībā, liekot caram pieņemt vēlētas likumdevējas iestādes izveidi.

1917. gads — 1917. gada februāra revolūcija Krievijā, neskatoties uz ierobežotu vardarbību, arī pārsvarā bija nevardarbīga un noveda pie cariskās sistēmas sabrukuma.

1913-1919 — nevardarbīgas demonstrācijas par sieviešu vēlēšanu tiesībām Amerikas Savienotajās Valstīs noveda pie konstitūcijas grozījumu pieņemšanas un ratifikācijas, kas garantē sievietēm balsstiesības.

1920. gads — Volfganga Kapa vadītais valsts apvērsuma mēģinājums pret Vācijas Veimāras Republiku cieta neveiksmi, kad iedzīvotāji uzsāka vispārēju streiku, atsakoties dot piekrišanu un sadarboties jaunajai valdībai.

1923. gads — Neskatoties uz smagajām represijām, vācieši pretojās Francijas un Beļģijas Rūras okupācijai, padarot okupāciju politiski un ekonomiski tik dārgu, ka Francijas un Beļģijas spēki beidzot atkāpās.

1920.–1947. gadi — Mohandasa Gandija vadītā Indijas neatkarības kustība ir viens no pazīstamākajiem nevardarbīgas cīņas piemēriem.

1933.–1945. gads — Otrā pasaules kara laikā bija vairākas nelielas un parasti izolētas grupas, kas veiksmīgi izmantoja nevardarbīgas metodes pret nacistiem. Šajās grupās ietilpst Baltā roze un Rosenstrasse Resistance.

1940.–1943. gads — Otrā pasaules kara laikā pēc Vērmahta iebrukuma Dānijas valdība pieņēma oficiālas sadarbības (un neoficiālas šķēršļu) politiku, ko viņi sauca par "sarunām protesta laikā". Daudzu dāņu aptvertā neoficiālā pretestība ietvēra lēnu ražošanu, Dānijas kultūras un vēstures cildināšanu un birokrātiskus purvus.

1940-45 — Otrā pasaules kara laikā Norvēģijas pilsoniskā nepaklausība ietvēra Norvēģijas izglītības sistēmas nacifikāciju, nelegālu laikrakstu izplatīšanu un sociālās distances ("ledus frontes") saglabāšanu no vācu karavīriem.

1940-45 — nevardarbīga akcija, lai glābtu ebrejus no holokausta Berlīnē, Bulgārijā, Dānijā, Lešambonā, Francijā un citur.

1944. gads — nevardarbīgu civiliedzīvotāju sacelšanās rezultātā tika padzīti divi Centrālamerikas diktatori Maksimiliano Ernandess Martiness (Salvadora) un Horhe Ubico (Gvatemala).

1953. gads — streiku vilnis padomju cietumu darba nometnēs uzlaboja politieslodzīto dzīves apstākļus.

1955.–1968. gads — izmantojot dažādas nevardarbīgas metodes, tostarp autobusu boikotus, ekonomiskos boikotus, masveida demonstrācijas, gājienus, sēdes un brīvības braucienus, ASV pilsoņu tiesību kustība uzvarēja 1964. gada Civiltiesību likuma un 1965. gada Balsstiesību likuma pieņemšanu.

1968-69 — nevardarbīgā pretošanās padomju iebrukumam Čehoslovākijā ļāva Dubčeka režīmam noturēties pie varas astoņus mēnešus, daudz ilgāk, nekā tas būtu bijis iespējams ar militāru pretestību.

1970. un 80. gadi — ASV pret kodolenerģiju vērstajām kustībām bija kampaņas pret dažādu atomelektrostaciju iedarbināšanu visā ASV, tostarp Diablo kanjonā Kalifornijas centrālajā daļā.

1986.–1994. gads — ASV aktīvisti pretojas vairāk nekā 10 000 tradicionālo navajo cilvēku, kas dzīvo Arizonas ziemeļaustrumos, piespiedu pārvietošanai, izmantojot genocīda prasības, kur viņi aicināja saukt pie atbildības visus par pārvietošanu atbildīgos par genocīda noziegumu.

1986. gads — Filipīnu "tautas varas" kustība sagrāva nospiedošo Markosa diktatūru.

1989. gads — nevardarbīgās cīņas, lai izbeigtu komunistiskās diktatūras Čehoslovākijā 1989. gadā un Austrumvācijā, Igaunijā, Latvijā un Lietuvā 1991. gadā.

1989. gads — Solidaritātes cīņa Polijā, kas sākās 1980. gadā ar streikiem, lai atbalstītu prasību izveidot likumīgu brīvu arodbiedrību, un beidzās 1989. gadā, kad beidzās Polijas komunistiskais režīms.

1989. gads — nevardarbīgas cīņas noveda pie komunistiskās diktatūras beigām Čehoslovākijā 1989. gadā un Austrumvācijā, Igaunijā, Latvijā un Lietuvā 1991. gadā.

1990. gads — nevardarbīgie protesti un masveida pretošanās pret aparteīda politiku Dienvidāfrikā, tostarp masveida starptautiskā atsavināšanas kustība, īpaši laikā no 1950. līdz 1990. gadam, 1990. gadā samazina aparteīdu. Nelsons Mandela, Āfrikas Nacionālā kongresa vadītājs, tiek ievēlēts par Dienvidāfrikas prezidentu 1994. gadā pēc 27 gadu ieslodzījuma.

1991. gads — nesadarbošanās un spītība pieveica padomju “cietās līnijas” apvērsumu Maskavā.

1996. gads — Serbijas diktatora Slobodana Miloševiča gāšanas kustība, kas aizsākās 1996. gada novembrī, serbiem ik dienas rīkojot parādes un protestus Belgradā un citās pilsētās. Tomēr tajā laikā serbu demokrātiem trūka stratēģijas cīņai un nespēja uzsākt kampaņu Milosoviča diktatūras sagraušanai. 2000. gada oktobra sākumā kustība Otpor (Pretošanās) un citi demokrāti atkal sacēlās pret Miloševiču rūpīgi plānotā nevardarbīgā cīņā.

No 1999. gada līdz mūsdienām — populāri protesti pret korporatīvo spēku un globalizāciju sākas ar PTO protestu Sietlā 1999. gadā Sietlā. Tas ir tas, kas noteica joprojām dzīvās Occupy kustības tendenci.

2001. gads — kampaņa “People Power Two” 2001. gada sākumā gāza Filipīnu prezidentu Estradu.

2004-2005 — Ukrainas tauta atgūst savu demokrātiju ar Oranžo revolūciju.

No 2010. gada līdz mūsdienām — arābu pavasara nevardarbīgo sacelšanos rezultātā Tunisijā un Ēģiptē ir gājušas diktatūras, kā arī turpinās cīņas Sīrijā un citās Tuvo Austrumu valstīs.