Pateicība: iespēja praktizēties

Patiesi sakot, var teikt, ka mēs vienmēr kaut ko praktizējam. Visbiežāk mēs praktizējam to, kas ir ierasts, pazīstams un lielākoties neapzināts…

Visas lielās gudrības tradīcijas māca mums, ka dzīve ir vērtīga; ka tas, kas notiek tieši tagad, IR dzīve, nevis kāds nākotnes galamērķis, laiks vai prāta stāvoklis. Viņi saka “Carpe Diem”, norādot, ka mēs nedrīkstam uztvert neko no šī mirkļa un tā iespējām kā pašsaprotamu. Bet, kā mēs visi zinām, to ir vieglāk pateikt nekā izdarīt, it īpaši, ja mūsu dzīve mums rada patiesus izaicinājumus dzīvot saskaņā ar šo vienkāršo un dziļo filozofiju. Par laimi, gudrības tradīcijas, tostarp pateicība, piedāvā plašu prakšu klāstu, lai mēs varētu vadīt sevi, lai kļūtu pilnīgāki atmodušies un klātesoši; iespēja, kas pieejama mums visiem katrā brīdī, neatkarīgi no mūsu dzīves apstākļiem.

Tas var izklausīties nedaudz abstrakti, bet “prakse” ir jebkas, ko mēs darām, lai veidotu meistarību, atkārtojot. Prakse piedāvā mums ceļu uz ilgstošu, pakāpenisku izaugsmi un mācīšanās veidu, kas var radīt “sajūtu” par to, kā mēs cenšamies attīstīt jebko. Neatkarīgi no tā, vai tā ir spēja dziļāk izstiepties jogas pozā, atgādināt sev elpot, nevis reaģēt sarunās, vai ienest lielāku apzinātību ikdienas aktivitātēs, prakse var palīdzēt mums virzīties uz priekšu savās saistībās un nodomos.

Uztverot prāta ieradumus kā rutīnas prakses, tiek atzīts, ka apziņai ir iespēja pārtraukt un novirzīt mūsu modeļus.

Patiesību sakot, var teikt, ka mēs vienmēr kaut ko praktizējam. Visbiežāk mēs praktizējam to, kas ir ierasts, pazīstams un lielākoties neapzināts. Prāta ieradumi var būt tikpat liela prakse kā mūsu ikdienas rutīna. Patiesībā var palīdzēt domāt par tādām izplatītām attieksmēm kā aizvainojums, bailes un projekcija kā praksēm, kurās mēs iesaistāmies tikpat automātiski kā tējas vai kafijas pagatavošana no rīta. Uztverot prāta ieradumus kā rutinizētas prakses, tiek atzīts, ka apziņai ir iespēja pārtraukt un novirzīt mūsu modeļus. Ja mēs varam zināt un nosaukt – konkrētajā brīdī –, ka praktizējam aizvainojumu, tas nozīmē, ka mēs, iespējams, varam aizstāt šo praksi ar kaut ko produktīvāku un atbilstošāku tam, ko vēlamies iemiesot, un, lai to izdarītu, mēs sākam ar uzmanības pievēršanu.

Kad domājam par visiem veidiem, kā jau praktizējam savas dzīves pieejas, jēdziens “prakse” sāk izklausīties mazāk abstrakts un atgādina mums, ka praktizēšanās ir nepieciešama, lai kļūtu prasmīga gandrīz jebkurā jomā, neatkarīgi no tā, vai tā ir mums laba vai slikta. Prasme rodas no regulāras apņemšanās veikt jebkuru vienkāršu un pazīstamu praksi un kalpo kā pamatelements visam, kas seko. Piemēram, pat izcili mūziķi praktizē pamata gammas. Nav gammu, nav Bēthovena. Tas pats attiecas uz sportistiem: nav skriešanas, nav maratonu. Garīgie skolotāji: nav regulāras kontemplācijas, nav gudrības, ar ko dalīties.

Visa šī pamatā ir atkārtošanās un apņemšanās, bet arī zināma eleganta vienkāršība. Efektīvas prakses forma reti kad ir sarežģīta, iespējams, tāpēc, ka mēs paši esam pietiekami sarežģīti savā būtībā, un īstais darbs paliek cīņā ar prātu un neatlaidībā, līdz kaut kas mainās un sirds to zina. Ievietojot šīs idejas par praksi un iespējām mūsu ikdienas dzīves kontekstā, ir lietderīgi padomāt par to, kā tās var mūs savienot ar pateicības pilnu dzīvi.

Mēs nevaram būt pateicīgi par visu, ko mums sniedz konkrētais brīdis; tomēr jebkurā brīdī mēs varam būt pateicīgi par kaut ko. Dāvana, kas slēpjas katra mirkļa dāvanā, ir iespēja. ~ Brālis Deivids Steindls-Rasts

Brālis Deivids saka: “Mēs nevaram būt pateicīgi par visu, ko mums sniedz konkrētais brīdis; tomēr jebkurā brīdī mēs varam būt pateicīgi par kaut ko. Dāvana jebkura brīža dāvanā ir iespēja. Mēs varam justies tā, it kā mums būtu tikai nepatikšanas, bet pat mūsu lielākās nepatikšanas ir pilnas ar iespējām. Mūsu nepatikšanas rada lielu troksni. Šajā troksnī nav viegli sadzirdēt maigo iespējas balsi. Mums ir vajadzīgas trenētas ausis. Tāpēc mums ir jātrenē savas ausis ilgi pirms nepatikšanas mūs pārņem.”

Pateicība, tāpat kā apzinātība vai joga, ir apzinātības prakse un veids, kā trenēt, padziļināt un virzīt savu uzmanību. Svarīgi nav kļūt par pateicīgas dzīves ekspertu — nekad neatkāpjoties no pateicīga skatījuma —, bet gan atzīt, ka pateicība var piedāvāt mums dzīves “atskaites akmeni” (īpaši grūtos laikos), kur mēs varam atkal un atkal atgriezties pie savas apzinātības, lai mainītu vai paplašinātu savu perspektīvu. Tāpat kā citas prakses formas, pateicība padara mūs izturīgākus un elastīgākus, kā arī piedāvā veidu, kā strukturēt un mācīties no visa, kas notiek mūsu dzīvē. Laika gaitā praktizējoties, mēs pakāpeniski kļūstam arvien spējīgāki atpazīt iespēju katrā mirklī. Prakse palīdz mums īstenot klātbūtni, un klātbūtne noved pie daudz kā cita noderīga.

Atzīstot, ka mēs vienmēr kaut ko praktizējam, mēs sākam attīstīt spēju vairāk apzināties iespējas un novirzīt savu uzmanību uz to, kas kalpo mums pašiem, citiem un pasaulei.

Katra diena – pat grūtās dienas, vai varbūt jo īpaši grūtās dienas – sniedz mums iespēju pilnveidot savas prasmes, atkārtojot un sperot nelielus soļus. Ar pateicības izjūtu mēs varam pieņemt plaši izmantotas prakses, piemēram, dienas sākumā vai beigās rakstīt pateicības dienasgrāmatā, skatīties raidījumu “Laba diena ” vai lasīt rakstus, emuārus vai dzejoļus, kas atgādina mums par pateicību. Tāpat kā tās tuvākie radinieki, joga un apzinātība, pateicība ir balstīta uz palīdzību mums:

“ apstāties ” — ieelpot un pamosties mirklī,

“ skatīties ” — apzināties, kas notiek ap mums un mūsos, kas atgādina, ka dzīve ir dāvana un ka iespēju ir daudz, un tikai tad…

“ iet ” — rīkoties savā dzīvē, kas atspoguļo šo lielāko apzināšanos un pilnību

Mēs bieži sākam patiesi praktizēt pateicību, kad saprotam, ka mums, iespējams, nav pilnīgas varas pār visu, kas notiek mūsu dzīvē, bet atzīstam, ka mums ir izvēles iespējas, kā virzīt savu uzmanību un rīcību. Atzīstot, ka mēs vienmēr kaut ko praktizējam, mēs sākam attīstīt spēju apzināties iespējas un novirzīt savu uzmanību uz to, kas kalpo mums pašiem, citiem un pasaulei. Strādājot ar šīm iespējām, mēs varam pakāpeniski vadīt savu sirdi, prātu un ķermeni tā, lai mēs varētu vieglāk piekļūt patiesai pateicībai par fenomenālo dzīves dāvanu — tik vērtīgu, tik īslaicīgu un tik vērtu mūsu rūpju un pazemīgas svinēšanas.