Tami Simona (raidījumā “Insights at the Edge”). Šodien E

Ernests Holmss nodibināja reliģiju ar nosaukumu "Prāta zinātne". Viņš sarakstīja grāmatu ar nosaukumu "Prāta zinātne", kas man šķiet gandrīz nesaprotama, taču viņš sarakstīja arī daudzas vienkāršākas grāmatas, tostarp grāmatu ar nosaukumu "Radošās idejas" ([kas] ir sava veida manas ticības sistēmas pamats) un vēl vienu grāmatu ar nosaukumu "Šī lieta tevi sauca". Naktī, kad esmu gultā, es izlasu divas vai trīs lūgšanas no lūgšanu grāmatas, ko esmu uzrakstījis, pēc tam es izlasu divas vai trīs Ernesta Holmsa lūgšanas, un es jūtos pacilāts un optimistisks.

TS: Kad jūs sakāt, ka Ernests Holmss un viņa ideju izklāsts ir jūsu ticības vai uzskatu sistēmas pamatā, vai varat man pateikt, kas tas ir, kādi ir šie principi?

JC: Princips ir tāds, ka ir viens prāts, viens radošs spēks, kurā mēs visi esam un esam daļa no tā. Kad mēs vēlamies radoši paplašināties, tas patiesībā ir Dievišķā Prāta spēks, kas vēlas sevi paplašināt, tāpēc tā ir atbilde. Ziniet, bieži cilvēki saka: "Es gribu uzrakstīt romānu, bet baidos, ka tas ir tikai mans ego." Ernests Holmss teiktu: "Ja vēlaties uzrakstīt romānu, tas ir Dievišķā Prāta ilgošanās izpausties." Tas novērš visu šo jautājumu par "Tas ir tikai mans ego".

TS: Skaisti. Ir vēl viens jūsu citāts, ko lasīju, un es labprāt uzzinātu, ko jūs komentētu. Lūk, tas ir: "Lai augtu kā mākslinieki, mums ir jābūt gataviem riskēt. Mēs nevaram bezgalīgi turpināt atkārtot pagātnes panākumus. Izcilas karjeras raksturo lieli riski." Man ir interesanti uzzināt, kādus, ja vispār, riskus jūs pašlaik uzņematies savā dzīvē, [ko] jūs identificējat kā: "Ak, tas ir risks, ko es uzņemos."

JC: Ā. Šobrīd man ir lasīšanas periods. Kā jau teicu, es lasu Mocarta "Spoku", es lasu Džona Bauera grāmatu "Stāsta beigas", es lasu Tima Faringtona grāmatu "Mūks augšstāvā". Es šobrīd vēlos izklaidēt sevi, lai es vienkārši neskatītos uz sienām un nedomātu: "Kāpēc es nevaru izdomāt, ko rakstīt?" Tā vietā es meklēju lietas, kas ir gardas. Es domāju par to, ko es vēlos darīt tālāk. Man ir trīs mūzikli, pie kuriem vēl jāpiestrādā, un es ceru, ka varēšu pievilināt Emmu atpakaļ, lai viņa pie tiem nedaudz strādātu kopā ar mani. Es tikko noskaņoju savas klavieres, kas nozīmē, ka es atkal nododos mūzikai.

TS: Man šķiet loģiski, ka šobrīd ir brīnišķīgas lasīšanas periods. Tomēr man ir interesanti, ka, domājot par šo risku uzņemšanos, pat atskatoties uz pēdējiem vairākiem gadiem, kas ir kaut kas tāds, ko jūs identificētu kā kaut ko tādu, kas liktu jums teikt: "Nu, tas gan bija riskanti!"

JC: Es uzrakstīju memuārus.

TS: Tas izklausās riskanti!

JC : Tas bija riskanti. Memuāros es runāju par grūtībām, ar kurām esmu saskāries. Man ir bijuši trīs nervu sabrukumi, un esmu nonācis slimnīcā. Memuāros par to ir runāts. Kad publicēju memuārus, es atklāju, ka pasaule ir sadalīta starp tiem cilvēkiem, kuri domāja, ka ir lieliski, ka es runāju par visu, un tiem cilvēkiem, kuri vienkārši negribēja zināt. Grāmatas recenzijas bija ļoti nevienlīdzīgas. Puse cilvēku bija aizvainoti, ka esmu nokāpis no pjedestāla, un puse cilvēku bija sajūsmā, ka esmu to izdarījis.

TS: Nu, es vēlos izteikt jums atzinību, Džūlija, un es noteikti esmu viens no tiem cilvēkiem, kas atzinīgi vērtē jūsu vēlmi būt atklātai un atklātai par savu dzīvi. Es domāju, ka cilvēkiem ir ļoti noderīgi nevis projekcijas, bet gan zināt patiesību par cilvēkiem, kurus viņi apbrīno. Es domāju, ka tas ir noderīgi. Tas padara mūs visus cilvēcīgākus. Es vēlos jums aplaudēt!

JC: Ceru, ka tas ir noderīgi.

TS: Memuāros — es tos neesmu lasījis, un, visticamāk, daudzi mūsu klausītāji arī nav — pie kā jūs nonācāt, aprakstot šos nervu sabrukumus, proti, kā tie sniedza izpratni vai ieskatu jūsu dzīvē? Kāds bija šo pieredžu konteksts, atskatoties uz tām?

JC: Manuprāt, memuāros izpaužas tas, ka es turpināju strādāt. Man nebija nervu sabrukuma un es neteicu: "Nu, tas arī viss!" Man bija nervu sabrukums, un es rakstīju par nervu sabrukumu. Mans draugs [kurš tikko bija izlasījis memuārus] man teica, ka viņš domā, ka esmu kā enerģijas zaķītis, ka es vienkārši turpināju. Es domāju, ka tajā ir zināma patiesība, un es domāju, ka cilvēkiem tas, iespējams, ir iedvesmojoši lasīt, ka es nepārstāju radīt.

TS : Tas ir iedvesmojoši! Manuprāt, cilvēkiem ir ļoti, ļoti nozīmīgi to dzirdēt.

Nu, Džūlija, tuvojoties mūsu sarunas beigām, šis ir nedaudz neparasts lūgums, bet man ir interesanti, vai tu būtu ar mieru atstāt mūsu klausītājiem kādu svētību saistībā ar viņu radošo dzīvi.

JC: Ir dziesma, ko es dziedu, kurā skan: [Dzied] "Laiks ir kā upe. Mēs mazgājam savus kaulus kā akmeņus. Laiks ir kā upe. Mēs mazgājam savus kaulus kā akmeņus. Laiks nav atbilde. Laiks nav meklējumi. Laiks ir vieta, kur mēs ceļojam, kamēr mācāmies pārējo. Mazgājoties sevis upē."

Kad es mācu, es lieku savai klasei dziedāt šo dziesmu, un šķiet, ka tā iedrošina cilvēkus nostiprināties un būt gataviem riskēt.

TS : Brīnišķīgi! Liels paldies, Džūlija. Paldies par tavu godīgumu, sirsnību, drosmi un atklātību. Es to ļoti novērtēju.

JC : Nav par ko! Ir brīnišķīgi atkal ar jums aprunāties.