Pasaule Ilgojas pēc vairāk Ikdienas Dzejnieku

Skatoties uz pasauli, mana sirds plīst telpās, kur klusums ir kļuvis pārāk smags. Tas kavējas pauzēs starp svešiniekiem, kuri vairs neredz viens otru, kopienās, kuras kādreiz uzplauka no saiknes, bet tagad ir sašķeltas. Tilti, kurus mēs pārtraucām būvēt, empātija, ko mēs mainījām uz efektivitāti, šīs nebūšanas nomāc mūs visus. Es to redzu blāvās bērnu acīs, kuru kādreiz gaišie sapņi tagad cīnās ar pasauli, kuras vērtība ir skaitļos un uzdevumos, aizmirstot burvību, kas vispirms iemācīja brīnīties.

Tā ir vientulības sāpes, kas saglabājas pat vislielākajā cilvēku pūlī, cilvēka saiknes disonanse, kas zūd nerimstošā tempā. Tā ir sistēmu aukstā efektivitāte, kas pretojas dzīves trauslajam skaistumam, saplacinot tās sarežģītību sterilos darījumos. Dažreiz es domāju, vai mēs esam aizmirsuši, kā ieklausīties viens otrā, uz zemi, kokiem un vējam, kas reiz čukstēja patiesības, kuras mēs instinktīvi zinājām no galvas.

Un tomēr cerība paceļas tikpat klusi un neatlaidīgi kā paisums. Tas izvēršas vienkāršākajā darbībā — smaidā, kas dalīts ar svešinieku, laipni izstieptā rokā. Tas dzīvo to cilvēku drosmē, kuri apstājas un izvēlas ieklausīties ne tikai savā iekšējā balsī, bet arī citu neizteiktajās vajadzībām. Okeāna nenogurstošā stiepšanās uz krastu man atgādina: neatlaidība ir sava dzeja, solījums, ka pārmaiņas vienmēr ir iespējamas. Es redzu cerību sēklās, kas iestādītas maz ticamā augsnē, uzticības darbos, kas pārvērš izmisumu par kaut ko svētu. Tas ir cilvēka gara noturībā, kas paceļas atkal un atkal, uzdrīkstoties ticēt labākai pasaulei. Galvenokārt es redzu cerību pieaugošajā apziņā, ka mīlestība — maiga, stabila un neapšaubāmi spēcīga — tomēr var pārveidot sistēmas un stāstus, ko mēs atstājam.

Man ceļš uz dziļākām patiesībām nebija viens skaidrības brīdis, bet gan kluss, atkārtots grūdiens. Tas bija raksts, kas tika ieausts manas dzīves audumā — sajūta, ka pasaules ritms ir nedaudz neparasts, esības simfonijā trūkst nots. Šie mirkļi bieži nāca nepiespiesti, klusumā starp vārdiem, jautājumos, kas palika ilgi pēc sarunu beigām. Es atceros, kā stāvēju zem plašām naksnīgajām debesīm un nebrīnījos par zvaigznēm, bet gan par klusumu, kas tās turēja. Šis klusums jutās dzīvs, aicinot mani uzdot jautājumus, kuriem man vēl nebija vārdu.

Kāpēc mēs esam šeit?

Ko nozīmē patiesi dzīvot?

Kā mēs sakrālo pārnesam parastajā?

Tā nebija liela epifānija, kas atvēra durvis, bet gan maiga izvēršanās. Pasaules patiesības man netika nodotas veselas; viņi atklājās fragmentāri – caur pieredzi, cilvēkiem un klusu pievilkšanos kaut kam lielākam. Šī jēgas meklēšana nav saistīta ar atbilžu atrašanu, bet gan par mācīšanos sēdēt ar jautājumiem, ļaujot tiem vadīt mani kā zvaigznājiem mākoņainā naktī.

Jautājums, ko es tagad turēju tuvu, ir šāds: kā es varu kalpot caur savu būtību? Runa nav par grandioziem žestiem vai neparastām darbībām, bet gan par klusu klātbūtnes spēku. Es esmu uzzinājis, ka kalpošana ir saistīta ar to, kā mēs parādāmies pasaulē, kā par to, ko mēs darām. Tas ir veids, kā mēs sveicam svešinieku, atvēlam vietu kāda stāstam vai iepludinām pateicību ikdienišķajā dzīvē.

Kā dzejnieks sirdī es bieži domāju, vai mani vārdi, mans redzes veids varētu iepīt ikdienas mirkļos. Kā būtu, ja dzeja nedzīvotu tikai pantos, bet gan sarunās, žestos un vismazākajās mijiedarbībās? Vai es ar savu klātbūtni varētu ienest ikdienišķo brīnuma pieskārienu, dzirksti, kas padara dzīvi mazliet dzīvāku?

Un tāpēc es turu šo jautājumu kā laternu, ļaujot tam izgaismot manu ceļu: kā es varu ienest dzīves dzeju ikdienišķajā dzīvē, lai nevis izbēgtu no tās, bet lai to atdzīvinātu? Kā es varu kalpot, nevis cenšoties mainīt pasauli, bet gan būdams klātbūtne, kas aicina pasauli justies mazliet veselākam?

Kalpot nozīmē noliekties pasaulē
kā tas ir,
ne ar atbildēm,
bet ar atklātību
kas aicina citus mīkstināties,
uzticēties klusajai simfonijai
dzīvot kopā.

Šis ir darbs -
ļauties mazajiem savas būtības viļņiem
pieskarties viņu plašumiem,
un atklāj, ka ar to ir pietiekami.