Esi mīlestība

Es diezgan bieži dodos uz bibliotēku Santa Monikā rakstīt.

Otrdien es tur devos paveikt kādu darbu, un es redzēju šo vīrieti stāvam un skatāmies uz dažām grāmatām. Jaunu dokumentālo literatūru. Viņam uz krūtīm ir zīme ar uzrakstu "Esi mīlestība".

Es viņam pajautāju, vai varu nofotografēt, un viņš labprāt piekrīt. Es pagriežos, lai ieliktu makā naudu. (Viņš ir bezpajumtnieks — tas ir acīmredzams. Santamonikas bibliotēkā uzturas daudz bezpajumtnieku.) Es pagriežos atpakaļ, un viņš ir noņēmis zīmi.

“Attēls ir bez maksas,” viņš saka, “bet tev tas jāvalkā divas stundas. Esmu Deivids, kā tevi sauc?”

Es lūdzu viņam to apsiet man ap kaklu. Viņš saka, ja kāds man jautā, ko šī zīme tūlīt pateiks: “Tā ir prasība.”

Es viņu apskāvu, iedevu divus dolārus un devos augšup pa kāpnēm rakstīt. Smaidi, ko saņēmu, pieejot pie sava mazā galdiņa pie loga. Esi mīlestība, esi mīlestība, esi mīlestība. Daļa no manas grāmatas ir par vēstnešiem mūsu dzīvēs. Deivids patiešām bija viens no šādiem vēstnešiem.

Viņš arī nekad iepriekš nebija uzņēmis bildi ar iPhone, un mana bilde zemāk bija viņa pirmā. Diezgan, diezgan laba.

Vēlāk tajā pašā naktī…

Es valkāju zīmi “Esi mīlestība”, lai vadītu jogas nodarbību . Es iegāju iekšā un teicu: “Vai kāds var uzminēt, kāda ir šīvakara tēma?”

Visi smējās par tā acīmredzamo būtību, bet, kā kāds teica pēc nodarbības, kad viņa pienāca pie manis ar asarām acīs, telpa "atvieglojās". Viņa burtiski teica, ka nekad neko tādu nebija redzējusi.

Es visu dienu nēsāju zīmi. Es turēju savu vārdu un visu pārējo. Meitene ar asarām acīs teica, ka nodarbība bija kā dzejolis, kas, iespējams, ir vislabākais, ko man pateikt.

Vai es to izdarīju? Nē. Zīme uz manām krūtīm to izdarīja.

Redzi, neviens nespēja tam pretoties. Pat īgnie čaļi aizmugurē, kuri domāja, ka es pārāk daudz runāju un "vai mēs nevarētu vienkārši pabūt mierīgāk?", pat pasmaidīja un ķiķināja par zīmi. Tas mīkstināja telpu, jo, nu, mīlestība tā dara.

Lai kā arī uz to skatītos, patiesībā mums visiem vajadzētu valkāt šādas zīmes ar uzrakstu “Esi Mīlestība”. Pat ja tās ir neredzamas. Pat ja tikai mēs to varam redzēt.

Braucot uz nodarbību, es atrados aiz puiša, kurš brauca krietni zem atļautā ātruma un pagriezās, nelietojot pagrieziena rādītāju — puisi, kuru es pats sev uzskatīju par “kretēnu”. Skaļi. Savā automašīnā. Kas lika man iesmieties. Tur es biju ar lielu, vecu kartona zīmi “BE LOVE” uz krūtīm un saucu kādu svešinieku par kretēnu?

Es pasmējos par sevi un diezgan ātri pateicos kartonam par to, ka tas mani turēja savaldībā.

Esi vienisprātis, Džen.

Tu esi mīlestība. Esi mīlestība. Vai, kā teiktu Džesijs seriālā “Breaking Bad” : “Esi mīlestība.” (Atvainojos par visiem BB Inside jokiem. Mana apsēstība ir dziļa.)

Lai man vienmēr uz krūtīm ir zīme. Neatkarīgi no tā, vai es to redzu vai nē. Lai mēs visi atceramies, ka mums uz krūtīm ir šīs zīmes. Lai mēs visi atceramies Būt MĪLESTĪBA.

Paldies, Deivid, bezpajumtniekam, kuru satiku bibliotēkā, kurš man nodeva savu mīlestību. Ceru, ka jūs zināt, ko esat paveicis, mans dārgais kungs. Mans lielās, dārgās sirds kungs. Ceru, ka jums ir kaut neliela nojausma, lai kas un kur jūs atrastos.