Lūgšana Par Zemi

Publicēts tiešsaistē The Huffington Post , 2011. gadā

Lūgšana ir vienkāršākais un dabiskākais veids, kā sazināties ar Dievišķo. Lūgšana ir sirds, kas runā.

Ir noteiktās lūgšanas, iekšējās kopības rituāli. Bet ir arī mūsu personīgās lūgšanas, mūsu veids, kā būt kopā ar Dievišķo, ar svēto, kas ir mūsu un apkārtējās pasaules dziļākā daba. Neatkarīgi no tā, kādā veidā mēs tiekam piesaistīti lūgšanai, šobrīd ir steidzami jāiekļauj zeme mūsu lūgšanās.

Mēs dzīvojam ekoloģiskās postīšanas laikā, kurā mūsu materiālistiskajai kultūrai ir bijusi katastrofāla ietekme uz ekosistēmu. Mūsu upes ir toksiskas, lietus meži izcirsti un nodedzināti, milzīgi zemes gabali ir padarījuši par tuksnesi mūsu negausīgās vēlmes pēc naftas, gāzes un minerāliem dēļ. Mēs esam izvarojuši, izlaupījuši un piesārņojuši zemi, līdz tā nonāk bīstamā nelīdzsvarotības stāvoklī, ko mēs saucam par klimata pārmaiņām. Ja mēs uzdrošināmies klausīties , pati radība tagad aicina mūs, sūtot mums savas nelīdzsvarotības pazīmes. Mēs varam redzēt šīs pazīmes pieaugošajos plūdos un sausumos, sajust to zemē, kas ir saindēta ar pesticīdiem, un tie, kuru sirdis ir atvērtas, var dzirdēt pasaules dvēseles, mūsu mātes zemes garīgās būtnes saucienu. Tas ir nepieciešamības un izmisuma sauciens, ka cilvēce, kurai vajadzēja būt planētas sargam, ir aizmirsusi savu atbildību un tā vietā apgāna un iznīcina zemi globālā mērogā.

Zemei mūsu lūgšanas ir vajadzīgas vairāk, nekā mēs zinām. Mums ir jāatzīst tās sakrālā būtība, ka tas nav tikai kaut kas, ko izmantot un atbrīvoties. Daudzi no mums zina, cik efektīvas ir lūgšanas par citiem, kā tiek sniegta dziedināšana un palīdzība pat visnegaidītākajos veidos. Ir daudz veidu, kā lūgt par zemi. Vispirms var būt noderīgi atzīt, ka dzīvību mums ir devusi nevis “nesajūta”, bet gan dzīva būtne. Un tad mēs varam sajust tās ciešanas: fiziskās ciešanas, ko redzam mirstošajās sugās un piesārņotajos ūdeņos — dziļākas ciešanas, ko rada mūsu kolektīvā nevērība pret tās svēto dabu. Vai mēs vēlētos, lai pret mums izturētos kā pret fizisku objektu, ko izmantot un ļaunprātīgi izmantot? Vai mēs vēlētos, lai mūsu svētā daba, mūsu dvēsele tiktu liegta?

Gadsimtiem ilgi tika saprasts, ka pasaule ir dzīva būtne ar dvēseli un ka mēs esam daļa no šīs būtnes. Kad mēs to atcerēsimies savā prātā un sirdī, kad mēs dzirdēsim mūsu ciešanu, mirstošās pasaules saucienu, mūsu lūgšanas plūdīs vieglāk un dabiskāk. Mūs vilinās lūgt savā veidā. Ir vienkārša lūgšana par pasaules kā dzīvas būtnes ievietošanu mūsu sirdīs, kad mēs iekšēji piedāvājam sevi Dievišķajam. Mēs savās sirdīs atceramies pasaules bēdas un ciešanas un lūdzam, lai pasaule tiek pieminēta, lai dievišķā mīlestība un žēlastība plūst tur, kur tas ir nepieciešams. Lai gan mēs turpinām izturēties pret pasauli tik slikti, dievišķā žēlastība mums palīdzēs un palīdzēs pasaulei — palīdzēs atjaunot zemi līdzsvarā. Mums jāatceras, ka Dievišķā spēks ir vairāk nekā visām globālajām korporācijām, kas turpina pasauli padarīt par tukšu zemi, pat vairāk nekā globālie patērnieciskie spēki, kas pieprasa planētas dzīvības asinis. Mēs lūdzam, lai Dievišķais, kura daļa mēs visi esam, var izpirkt un dziedināt šo skaisto un ciešanu pilno pasauli.

Dažkārt ir vieglāk lūgt, kad jūtam zemi savās rokās, kad strādājam dārzā, kopjot savus ziedus vai dārzeņus. Vai arī gatavojot, gatavojot dārzeņus, ko mums ir devusi zeme, sajaucot garšaugus un garšvielas, kas mums sagādā prieku. Vai arī mīlējoties, daloties savā ķermenī un svētlaimē ar savu mīļāko, mēs varam sajust radīšanas maigumu un spēku, kā viena dzirkstele var dzemdēt. Tad mūsu mīlēšanās var būt piedāvājums pašai dzīvei, pilnībā izjusta radīšanas ekstāzes atcere.

Dzīves dievišķā vienotība ir mūsos un visapkārt. Reizēm, ejot vienatnē dabā, varam sajust tās sirdspukstus un brīnumu, un mūsu soļi kļūst par piemiņas soļiem. Vienkāršā prakse “staigāt svētā veidā”, kurā ik uz soļa mēs jūtam saikni ar svēto zemi, ir viens no veidiem, kā atjaunot saikni ar zemes dzīvo garu.

Ir tik daudz veidu, kā lūgt par radību un ar to, ieklausīties sevī un iekļaut Zemi mūsu garīgajā praksē.

Vienkāršā rītausmas brīnuma vērošana var būt lūgšana pati par sevi. Vai arī, no rīta dzirdot putnu koru, mēs varam sajust šo dziļāko dzīvesprieku un pamosties tās dievišķajai dabai. Kamēr naktī zvaigznes var atgādināt mums par to, kas mūsos un pasaulē ir bezgalīgs un mūžīgs. Neatkarīgi no tā, kādā veidā mēs esam ieinteresēti brīnīties vai lūgt, vienmēr svarīga ir attieksme, ko mēs ienesam šajā intīmajā apmaiņā: vai mūsu lūgšanas ir sirsnīgas, nevis tikai garīgas atkārtošanās. Mūsu lūgšanas vienmēr tiek uzklausītas caur sirdi, pat ja mēs vispirms izveidojam savienojumu savās kājās vai rokās. Vai mēs tiešām jūtam zemes ciešanas, jūtam to nepieciešamību? Vai mēs jūtam šo saikni ar radību, kā esam daļa no šīs skaistās un ciešanu pilnās būtnes? Tad mūsu lūgšanas ir dzīvas, dzīva straume, kas plūst no mūsu sirds. Tad katrs solis, katrs pieskāriens būs lūgšana par zemi, piemiņa par to, kas ir svēts. Mēs esam daļa no zemes, kas sauc savu Radītāju, raudot savā trūkumā.

© 2011 Zelta sūfiju centrs