Mellenes Un klātbūtnes māksla

Kad augļi ir nogatavojušies, vienmēr pastāv tendence steigties ar ražas novākšanu. ALANDA GRĪNA dalās savā pieredzē par to, kā saglabāt mieru un būt klātesošam mirklī, nevis steigties pabeigt uzdevumu.

MĀCĪBAS NO DĀRZA

Vairāk nekā jebkuru citu ogu lasīšana dārzā, melleņu lasīšana izraisa steidzamības sajūtu. Es to jūtu, redzot tumši zili melnu ziedu ķekarus un tad vēl vienu ķekaru un vēl vienu. Sajūta ir: pasteidzies, to ir tik daudz, tik daudz darāmā, un vēl vairāk ir tur, un tur aiz muguras, un tajā krūmā. Rodas vēl viena sajūta: ka pēkšņi ir tik daudz darāmā, nepietiek laika. Man tās jānolasa un jāsasaldē, vai jāvāra ievārījumā, vai jānoliek ēšanai vēlāk, vai jācep kaut kas garšīgs vai jāpiegādā kaimiņam. Līdz ar uzdevumu rodas viegla panika, kas rada laika spiedienu.

Man jāatzīst, ka man ir aizdomas, ka, līdzīgi kā pazaudētas zeķes veļā, šīs ogas var ienākt un iziet no citām dimensijām. Sākumā es to aizdomājos ar avenēm, tās vācot. Es nometos ceļos, izpletu kātus, skatījos no kreisās un labās puses, un skatījos augšup un lejup. Pēc tam, kad biju pārvietojies pa rindu uz nākamo vietu, dažreiz es paskatījos atpakaļ uz vietu, kur tikko biju, tikai lai atklātu tur karājamies lielas, sarkanas, nogatavojušās avenes. Tās slēpās citā dimensijā! Tas ir vienīgais izskaidrojums. Tās nevar aizbēgt, ja es tās turēšu acīs, turu vietā un tad nolasīšu, bet, ja es atlaižu skatienu, lai pabeigtu to, ko pašlaik lasu, ogas pazūd.

Patiesību sakot, dažreiz mellenes liek man justies slikti
gluži kā mazs bērns konfekšu veikalā.

Tāpēc ar šīm mellenēm, kad nogatavojies ķekars parādās tieši manas redzes lauka malā, man jāapgriežas un tās jānoplūc. Bet tad parādās vēl viens neredzams ķekars. Turiet šo. Un kur es biju? Kur bija tās pārējās ogas? Tās ir pazudušas. Man jāstrādā ātri, lai tās dabūtu, pirms tās aizbēg.

Patiesību sakot, dažreiz mellenes liek man justies kā mazam bērnam saldumu veikalā. Atceros, kā vedu savu 93 gadus veco vīramāti iepirkties ratiņkrēslā. Iepirkšanās viņai vienmēr sagādāja lielu prieku, un viņa ilgi nebija izgājusi no mājas. Viņa bija sajūsmā. Vienmēr šokolādes cienītāja, un dažādu tāfelīšu un kastīšu plaukti acu līmenī radīja šo skatienu viņas acīs. Viņa sniedzās un satvēra visu, kas bija sasniedzams. Ar nelielām elsām, viņas roka kustējās šurpu turpu, un, neskatoties uz maniem centieniem apzināti viņu nepavedināt, līdz brīdim, kad mēs nonācām pie kases, viņai bija pārpildīts klēpis ar dažādiem šokolādes dārgumiem. Es atpazīstu kaut ko no šī vilinājuma, šo saldo gardumu aicinājumu, pārpilnības pārpilnību. Drīz man ir pārpildīta melleņu tvertne, un spiediens turpināt lasīt joprojām ir jūtams.

Pilnībā koncentrējoties uz mirkli, viss mainās.
Pēc kāda laika iestājas maigums. …
Es turpinu izvēlēties, bet ir brīži, kad notiek mūžīga iegrimšana…
Tam visam ir pilnības sajūta. Manā prātā ir iedarbojusies kāda maģija.

Šodien es pieņemu melleņu pavēles izaicinājumu. “Nē!” es saku, kad rodas šī sajūta, kad jūtos nomākts par tik daudzām ogām, kurām nepieciešama uzmanība, saucot: “Pirk mani, ip mani!”

"Nē, mums nav jāsteidzas. Mums ir viss nepieciešamais laiks. Šī darbība tieši šajā brīdī ir tieši tā pareizā. Tā nekad nebūs vērtīgāka kā tieši tagad, nekad pilnīgāka, nekad jēgpilnāka kā klātbūtne ar to, ko daru, attiecībās ar mellenēm, piemiņā un pateicībā."

Ar šo pieeju viss mainās. Šo ogu, to formas un smaržas, skaistuma un pārpilnības sajūta uz spīdīgajiem lapu kātiem ir daudz spilgtāka un pilnīgāka. Šodien es neuztvēru šo vākšanu kā vēl vienu pienākumu daudzo darāmo lietu sarakstā. Saraksts ir daļa no dārza, kad viss nogatavojas kopā, kad ražas novākšanas laiks seko savam ritmam, nevis manam uzspiestajam grafikam. Jā, man ir jālasa mellenes, kad tās ir gatavas, jo tās nereaģē uz iedomātu datumu pēc dažām dienām, kad es varu ieplānot atvēršanu, starp upenēm un brokoļiem.

Bet, ja izvēlies, pilnībā koncentrējoties uz mirkli, viss mainās.

Pēc kāda laika atnāk maigums. Šo dziļi salti zilo sfēru skaistums, viena kāta rievotā mala, to garša un mīkstais maigums uz mēles… tas viss sāk uz mani iedarboties, sāk maigi ietekmēt manu prātu tāpat kā maiga runa nomierina satrauktu zirgu. Es turpinu plūkt, bet ir brīži, kad esmu bezgalīgi iegrimusi manī, iemūžinot apaļu ogu tēlu zaļās lapās, tikko izšķīlušos riekstu dzimtu ķiķināšanu un gaudošanu meža malā, lazdu riekstu lapu čukstus, ko maigā vēsma mudina komentēt. Tam visam ir pilnības sajūta. Manā prātā ir iedarbojusies kāda maģija.