Pēdējā No cilvēka brīvībām

Patiesa brīvība slēpjas izvēlē – šī ir viena no galvenajām atziņām Viktora Frankla, psihologa, kurš bija ieslodzīts nacistu koncentrācijas nometnē, darbos. Vislabāk pārdotajā grāmatā “ Cilvēka meklējumi pēc jēgas ” Frankls aprakstīja savu dziļo pieredzi: “Mēs, kas dzīvojām koncentrācijas nometnēs, varam atcerēties vīrus, kas staigāja pa būdām, mierinot citus, atdodot viņiem savu pēdējo maizes gabaliņu. Varbūt viņu bija maz, bet viņi sniedz pietiekamus pierādījumus tam, ka cilvēkam var atņemt visu, izņemot vienu: pēdējo no cilvēka brīvībām – izvēlēties savu attieksmi jebkuros apstākļos, izvēlēties savu ceļu.”

Jebkurā sarežģītā situācijā Frankla liecība sniedz sākumpunktu: lai iegūtu izvēles brīvību, mums vispirms ir jāapzinās, ka mums vispār ir izvēle. Atmostoties iekšējās izvēles brīvībai jebkurā brīdī, mēs nekavējoties pārejam no pasivitātes uz līdzdalību. Veiciet vienas sekundes eksperimentu: pajautājiet sev: "Vai man šobrīd ir izvēle?" Vienkārši uzdodot šo jautājumu, jūsu pieredze sāk mainīties tajā pašā mirklī.

Bet cik bieži es apzinos, ka man ir izvēle? Nesen Hārvardā veikts zīmīgs pētījums parādīja, ka mūsu prāti patiesībā klīst apmēram pusi laika, iesaistoties vai nu pagātnē, vai nākotnē, nevis šajā brīdī notiekošajā realitātē. Tātad būtībā lielāko daļu laika mēs vienkārši neesam klātesoši. Un bez klātbūtnes, kā gan var būt izvēle? Tas nenozīmē, ka pagātne un nākotne nav vērtīgi konstrukti.

Pagātnes pieredze var būt lieliski skolotāji, taču, ja neesam uzmanīgi, tā var nesamērīgi ietekmēt to, kas patiesībā notiek šajā brīdī. Līdzīgi arī mūsu priekšstats par nākotni, lai gan tas palīdz mums plānot un sagatavoties, galu galā ir projekcija, kas novērš uzmanību no pašreizējā brīža norisēm. Neatkarīgi no tā, vai pagātne vai nākotne ir novērsta no mūsu pašreizējās realitātes, tā vājina jebkādu līdzdalības iespēju.

Katru mirkli dzīve mūs novieto uz spēcīga viļņa virsotnes – mēs varam vai nu noliegt savu spēju izvēlēties, vai arī no visas sirds to pieņemt. Zilā tablete vai sarkanā tablete, sabrukšana vai evolūcija, šie pretējie spēki nebeidz spēlēties. No vienas puses, Visums nemitīgi virzās uz lielāku nekārtību, sekojot termodinamikas un entropijas likumiem. No otras puses, pats vārds kosmoss cēlies no grieķu valodas un nozīmē “kārtība”, norādot uz skaidru pieaugošas pašorganizēšanās un attīstības loku. Izvēle ir pagrieziena punkts.

Taču izvēle — vai tās trūkums — ir daudzslāņaina, un izvēle pievērst uzmanību ir tikai sākums. Papildus mūsu dziļi iesakņotajai cilvēciskajai tieksmei zaudēt apziņu, atklājas vēl viens dziļš modelis: saskarties ar tagadni ar refleksīvu reaktivitāti. Protams, šāda kondicionēšana atspoguļo pagātnes pieredzes kodēšanu, un, tāpat kā pagātnes un tagadnes konstrukti, šīs apgūtās preferences var būt noderīgas gudru izvēļu izdarīšanā — līdz noteiktam brīdim. Ja tās paliek neapzinātas vai zemapziņas līmenī, tās uzspiež sevi visai mūsu pieredzei un neļauj mums izjust realitāti tādu, kāda tā ir. Tā vietā mēs to izjūtam tādu, kādu to nosaka mūsu neizpētīto modeļu uzkrāšanās. Un mēs zaudējam iespēju padziļināt patiesu izpratni par sevi un savu pasauli.

Ja tā vietā mēs apņemamies novērot sevi, pat ja sākumā tikai novērojam iekšējo nekārtību, mēs sākam neitralizēt šīs tendences. Ja tiek dota pietiekami daudz neitralizējošas telpas, reaģētspējas viļņi norimst un apziņa padziļinās. Šāda klusa liecināšana rada savu impulsu, galu galā kļūstot par pamatu nepārtrauktai mācīšanās procesam un ieskatam mūsu prāta dzīlēs. Starp notiekošajām lietām un reakciju uz tām pastāv dziļa klātbūtne, un mēs varam skaidrāk saskatīt prāta dinamiku un pat smalku, garīgu darbību cēloņus un sekas.

Ne jau ka tas būtu viegli. Kā nevaldāms sešus vai septiņus gadus vecs bērns, es skaidri atceros, ka vecāki man teica "iedziļināties sevī" pēc jebkādām būtiskām kļūdām, ko pieļāvu. Atceros, ka šis vārds mani pilnībā apmulsināja, man nebija ne jausmas, ko tas nozīmē vai kā to darīt. Tagad, pārdomājot, es saprotu, ka šis vārds burtiski nozīmē ieskatīties sevī, patiesi izjust savu izvēļu sekas, savu rīcību sekas. Tā ir praktiskās gudrības būtība: caur tiešu pieredzi saprast, kuras darbības, lēmumi un nodomi veicina labsajūtu un kuri ne.

Viss sākas ar apzinātu izvēli. Jebkurā brīdī, kad izvēlos apzināties savu pašreizējo realitāti, es dodu sev iespēju pieņemt šo realitāti tādu, kāda tā ir, ar pilnīgu mieru. Ja es to daru, tad pat tad, kad pagātnes tendenču impulss apstiprina sevi, es jūtu to ietekmi, bet atkal izvēlos pārtraukt izplatīt modeļus. Tā rezultātā katrā šādā brīdī izjūk nevēlami neapzinātas reaģētspējas ieradumi. Pastāvīgi iesaistoties šādā veidā dinamiskajā realitātē, kļūst skaidrs, ka transformācija nav kaut kas, kas notiek ar mani. Viss, kas es esmu, ir pastāvīgi mainīgs process, viss, kas es esmu, ir pati transformācija, un tas varētu būt tas, ko Frankls nosauca par "pēdējo no cilvēka brīvībām".