Fragments no Kenta Nerbērna grāmatas " Mazās žēlastības" : 
Nakts tuvojas. Ir laiks gulēt.
Šodien esmu gājis klusu ceļu. Neko lielu labu neesmu darījis, ne ko lielu ļaunumu. Varbūt būtu vēlējies ko vairāk — kādu dramatisku notikumu, kaut ko neaizmirstamu. Bet nekā vairāk nebija. Šī bija diena, kas man tika dota, un esmu centies to sagaidīt ar pazemīgu sirdi.
Cik maz tas šķiet. Mēs savās dienās meklējam pilnību, vienmēr vēloties vairāk sev un savai dzīvei un tiecoties pēc nesasniedzamiem mērķiem. Mēs dzīvojam starp pagātnes un nākotnes plašajām bezgalībām tievajā gaismas starā, ko saucam par "šodienu". Un tomēr šodiena nekad nav pietiekama.
No kurienes rodas šī dīvainā, neremdināmā cilvēka tieksme pēc “vairāk”, kas ir gan mūsu svētība, gan lāsts? Tā ir likusi mums pacelt acis uz debesīm un savietot kopā Visuma gabaliņus, līdz varam saskatīt dievišķās radības ēnu. Tomēr, lai iegūtu šīs zināšanas, mēs dažreiz esam pazaudējuši mākoņa noslēpumu, dārza skaistumu, viena soļa prieku.
Mums jāiemācās novērtēt gan mazo, gan lielo. [...]
Konfūcijs saviem sekotājiem teica: "Nesiet mieru vecajiem, uzticieties saviem draugiem un lolojiet jaunos."
"Vai mums tiešām vajag daudz vairāk? Godināt rītausmu. Apmeklēt dārzu. Aprunāties ar draugu. Apcerēt mākoni. Lolot maltīti. Noliekt galvas dienas noslēpuma priekšā. Vai ar to nepietiek?"
Pasaule, ko mēs veidojam, ir pasaule, kurai mēs pieskaramies — ar saviem vārdiem, darbiem, sapņiem.
Ja mums paveiksies tik ļoti, ka varēsim ietekmēt daudzu cilvēku dzīves, lai tā notiek. Bet, ja mūsu liktenis ir tikai galda klāšana, dārza kopšana vai bērnam takas ierādīšana mežā, mūsu dzīve nebūs mazāk vērtīga.
Es ielienu savā gultā, jūtu segas pieaugošo siltumu, dzirdu sievas maigā elpošanas klusos ritmus.
Ārā vējš maigi pūš, atsitot bērza zaru pret māju.
Lai īstenotu taisnību. Lai mīlētu žēlsirdību. Lai pazemīgi staigātu kopā ar mūsu Dievu.
Lai nestu mieru veciem cilvēkiem. Lai uzticētos saviem draugiem. Lai lolotu jaunos.
Dažreiz šķiet, ka mēs prasām pārāk daudz. Dažreiz mēs aizmirstam, ka pietiek ar mazām žēlastībām.
COMMUNITY REFLECTIONS
SHARE YOUR REFLECTION
3 PAST RESPONSES
very nice notes i am loving them
And yet too, always and only by Grace (lotsa Grace) are we enabled to come to it, to "be" love and grace, mercy and compassion, in and to a broken and needy world and people, right where we are planted. }:- ❤️ anonemoose monk
#longobedience
#unforcedrhythms
Thank you for this beautiful reminder of "Enough"
I have this one word tattooed on my wrist, it serves many meanings and this is one: that we are enough as we are made and in what we do daily. All we need to do is be ourselves and show up <3 It is enough. <3