Viljams Segals: Uzmanības spēks

Apzinīga cilvēka loma ir nodrošināt fenomenālo Zemes pasauli ar enerģijām, kas citādi netiktu efektīvi pārraidītas uz radībām un vienībām, kas veido mūsu pasauli. Tāpat kā pareizs enerģiju līdzsvars un mijiedarbība rada vienotību, Esamība rodas, kad harmonija un līdzsvars aizstāj haotisku nelīdzsvarotību. Esamība ir Visums Dieva redzeslokā.

Uzmanību   ir kvintesences līdzeklis, lai atklātu cilvēka snaudošās enerģijas sev pašam. Ikreiz, kad cilvēks vēro ķermeņa stāvokli, domu un jūtu mijiedarbību, rodas kaut neliela, bet nojausma par citu enerģijas plūsmu. Ar vienkāršu uzmanības aktu tiek uzsākta jauna spēku saskaņošana.

Apzinātas uzmanības uzturēšana nav viegla. Kustība, ikdienas pienākumi pastāvīgi novērš uzmanību. Bez darbības bāzes, bez mājvietas organismā, uzmanība kalpo nejaušām domām, jūtām un vēlmēm, kas konfliktē un tiranizē viena otru.

Daļu vai visa ķermeņa sajūtas var piesaistīt uzmanību; nodrošināt tai sava veida dzīvotni. Struktūra, kļūstot jutīgāka, palīdz apvienot uzmanību, tāpēc tā mazāk ieslīg mentālos kanālos, kas patērē tās spēku. Savukārt uztvere un sajūtas kļūst ātrākas, atziņas – vairākkārt.

Atvēršanās uzmanības spēkam izraisa veseluma un līdzsvara sajūtu. Var saskatīt iespēju apziņas stāvoklim, kas ir neizmērojami pārāks par reaktīvo mehānismu, apziņai, kas pārsniedz cilvēka automātisko subjekta/objekta reakcijas veidu. Brīvi plūstošā, apzinātās uzmanības koncentrējošā, pārveidojošā iedarbība saved centru atšķirīgos tempus relatīvi līdzsvarotās attiecībās. Domas, jūtas un maņas tiek līdzsvarotas šīs vibrējošās, harmonizējošās ietekmes ietekmē.

Uzmanība ir neatkarīgs spēks, kuru nevar manipulēt ar cilvēka daļām. Atbrīvota no visa iekšējā trokšņa, apzināta uzmanība ir instruments, kas vibrē kā kristāls savā frekvencē. Tā var brīvi uztvert signālus, kas katru brīdi tiek pārraidīti no radoša Visuma, sazinoties ar visām radībām. Tomēr uzmanība nav “mana”. Tās klātbūtnes brīdī cilvēks zina, ka tā nerodas pilnībā no sevis paša. Tās avots, ko ieskauj noslēpums, uzmanība nodod enerģijas, kuru kvalitāti prāts nespēj attēlot. Cilvēkam ir jābūt apzinātas uzmanības dienestā; viņš gatavojas tās ierašanās brīdim ar aktīvu klusumu.

KLUSUOS, bezspriedzes brīžos cilvēka ķermenis ir atvērts enerģijas plūsmām, kas parasti ir bloķētas. Savukārt šīs enerģijas sajaucas ar iepriekš saņemtajiem materiāliem, lai kalpotu augstākajam bezvārdu, bezvārdu apmaiņā. Uzmanība nav tikai starpniece; tā ir pārraide. Dodot un saņemot, Dievs runā ar cilvēku.

Saņemot un dodot, cilvēks runā ar Dievu. Tāpat kā cilvēka struktūrai ir nepieciešama smalkāku vibrāciju pieplūdums, šo pašu vibrāciju uzturēšanai ir nepieciešams rupjā materiāla sajaukums. Bez enerģiju augšupvērstas pārraides caur apzinātas uzmanības starpniecību Visums padotos entropijai. Cilvēkā vismazākā līdzsvarotas uzmanības deformācija pārtrauc šo divvirzienu komunikāciju.

Prāts viens pats to nevar uzturēt. Ir nepieciešams arī atslābināts ķermenis. Pa vidu starp mikro un makrokosmosu cilvēkam ir sava loma. Atgriešanās pie ķermeņa ir atvēršanās uzmanībai, kas, pasaukta, ir gatava pildīt savu kosmoloģisko funkciju.