Koki: Alternatīvā katedrāle

Saskarsme ar dabu sniedz klātbūtnes dāvanu. Es cenšos tai atvērties, nevis sekot traucējošām domām vai emocijām. Kā pilsētniekam pastaigas parkā piepilda mani ar sajūtu, ka manas saknes ir dabas pasaulē. Jūras krasts, kalni, pļavas, meži un tuksnesis aicina mūs atklāt savu dabu viņu dabā, satikt viņu klātbūtni ar savējo. Tāpēc, kad jūtos pārāk tālu no savas dziļākās vēlēšanās, zaudējis līdzsvaru, satricināts dzīves triecienu vai iestrēdzis vienaldzības inercē, es meklēju kontaktu ar dabu – galveno atjaunošanas avotu.

Katrs no mums dziļāk reaģē uz vienu vai otru lielisku dabas ainu, iespējams, atkarībā no tā, kur guvām savus agrākos iespaidus. Šajā manas dzīves posmā visdziļāko aicinājumu man sagādā koki, to triumfējošais augstums, kā arī dziļās saknes zemē. Kad esmu zem kokiem, esmu atpakaļ tur, kur man jābūt. Cik zinu, šī vieta ir nesasniedzama ar jebkādiem apzinātiem centieniem. Bet, lielu stumbru iespaidā un izpletušos zaru ēnā, es vairs neķeros pie pagātnes un nesteidzos tikt galā ar šodienas pienākumiem. Esmu tepat.

Pēc pāris stundām, kas pavadītas pie datora, man patīk atbrīvot savu enerģiju parkā. Ejot pa pazīstamo taku, mani var apturēt koku spēks, kas slejas man abās pusēs. Ziemā mans skatiens seko to masīvo zaru spēkam, kas sadalās arvien mazākos un mazākos zariņos un zariņos, artikulēti veidojot formu pret debesīm. Tie man atgādina par daudzo nākamo lapu vēnām un stublājiem, kā arī par manām vēnām un artērijām, un visa mana sistēma tiek uzmundrināta.

Kad es jautāju Deividam Vagoneram par viņa neparasti emocionālo dzejoli, viņš man teica, ka to iedvesmojis laiks, kad viņš bija apmaldījies mežā. Ir skaidrs, ka koku klātbūtnes pieredze viņu atgrieza pie viņa paša klātbūtnes un remdēja viņa bailes. Šāds piedzīvojums mūsu bailes no nezināmā novieto citā perspektīvā. Arī mēs esam nezināmi.

Parkā man atgādina, ka visa dzīvība ir kustībā. Vāveres lec, bites un tauriņi izpēta ziedus. Koki lej savu enerģiju augšup šūpojošos zaros un dziļi ieķeras zemē. Es dzirdu putna saucienu. Es pārāk bieži neapzinos visu, kas dzīvo man apkārt, līdz nonāku pārveidojošā vietā, kur varu saplūst ar dabu un savu iekšējo dabu – bez bailēm, bez spiediena. Kaut kas dziļi manī atslābinās. Noliecoties, lai izravētu nevēlamas nezāles no atstāta dārza esplanādē pie upes, es jūtu, kā viss, kas mani satver, atlaižas.

Pat netīrās pilsētas ielās, pa kurām es daudz staigāju, noplukuši koki sūta delikātu vēstījumu. Tie man atgādina gan par manu dabu, gan par to lielo dāvanu mūsu planētai – gaisa attīrīšanu, ko mēs elpojam. Pa ceļam uz mājām kāpju augšup pa metro kāpnēm, nogurusi un izsalkusi, manas domas joprojām ir aizņemtas ar dienas aktivitātēm. Tad es koncentrējos uz koku, kura virzienā eju, apzināti ieelpojot tā svaigumu un izelpojot savas raizes un nogurumu.