Mācības, Kas gūtas, Rakstot mīlestības vēstules svešiniekiem

Es sāku atstāt mīlestības vēstules visā Ņujorkā, lai svešinieki tās varētu atrast gandrīz pirms diviem gadiem.

Lai gan šī ideja izklausās romantiska, patiesībā tas bija veids, kā uz brīdi aizmirst par savām skumjām un vientulību un koncentrēties uz citiem lielpilsētā, kuri, iespējams, jutās tikpat vīlušies kā es. Katru rītu kopš tās pirmās mīlestības vēstules esmu piesaistījusi savu kursīvu mīlestības vēstuļu rakstīšanai un sūtīšanai cilvēkiem visā pasaulē, kurās ir daudz vārdu, kas, cerams, palīdzēs, dziedinās un atbalstīs viņus grūtos brīžos.

Ar katru pildspalvas vilcienu un aploksnes aizlīmēšanu esmu apkopojusi dzīves mācības, kuras, zinu, nekad mani nepametīs, lai kurp arī nonāktu manas vēstules.

Mēs esam drosmīgāki, nekā paši sev ticam.

Es mēdzu domāt, ka drosme vienmēr nozīmē būt stipram, nekad neizliet asaras, būt tam, kurš spēj visu saturēt kopā pat tad, kad viss šķiet brūkam kopā. Mēs to mācāmies jau no paša sākuma — kā saglabāt reputāciju, kā paļauties uz sevi, kā vienmēr būt stiprākam, bet nekad (nekad) vājākam.

Otrdien saņēmu vēstules pieprasījumu no jaunas sievietes Izraēlā. Viņa jutās kaunā, mazliet gļēvi un savtīgi, lūdzot mīlestības vēstuli sev. Es? Es domāju, ka tā bija drosmīgākā rīcība, ar kādu esmu saskāries.

Ir nepieciešama drosme un spēks, lai lūgtu svešiniekam uzrakstīt jums mīlestības vēstuli, lai atzītu, ka nezināt vārdus, ko sev pateikt, lai uzlabotu lietas. Drosme ir gatavība dažreiz sabrukt, uzaicināt kādu citu, lūgt palīdzību, atzīt, ka esat tikai cilvēks un patiesībā jums ir nepieciešami citi, lai kļūtu stiprāki.

Mēs esam līdzīgāki nekā atšķirīgi.

Man nekad īsti nav paticis teiciens “iejusties kāda cita ādā”. Tas šķiet gandrīz neiespējami, un es arvien vairāk dzīvē mācos, ka tas ne vienmēr ir nepieciešams.

Lielākoties mūsu stāsti ir nepārprotami atšķirīgi, lai gan mēs izjūtam vienādas sajūtas — skumjas, vientulību, greizsirdību, sāpes, laimi un cerību. Mēs varam labāk saprasties, nekā jebkad gaidām, ja vien mēs atveramies tam. Mums nav jāuzņemas tā pati cīņa kā kādam citam, lai izrādītu šim cilvēkam līdzjūtību vai būtu kā gaišs punkts viņa dienā. Mums vienkārši jārūpējas.

Pastāv bailes: mēs nepateiksim pareizi. Mēs situāciju padarīsim vēl sliktāku. Labāk vispār neko neteiksim, jo ​​mēs patiesībā pat nevaram iedomāties, ko šis cilvēks pārdzīvo.

Tā nav taisnība.

Pat ja šķiet, ka mēs paši nespējam iejusties kāda cita ādā, mēs joprojām spējam stāvēt viņam blakus un atbalstīt viņu līdz dienai, kad viņš atkal iemācīsies smaidīt.

Mazām darbībām ir lielāka nozīme, nekā mēs domājam.

Pat rakstot pirmās 400 mīlestības vēstules, es nekad nedomāju, ka esmu kaut ko mainījusi pasaulē. Es nespēju noticēt, ka esmu nozīmīga vai ka tam, ka esmu šeit, ir nozīme.

Es pat nenojautu – es mainīju dzīves sev apkārt, ne tikai burtu pa burtam, bet ar mazu darbu. Izrādot savu klātbūtni citam cilvēkam. Atbildot uz telefona zvaniem, nevis rakstot īsziņas. Turot durvis atvērtas. Izsakot savus vārdus pasaulei. Šīs mazās lietas bieži vien šķiet pārāk niecīgas, lai kaut ko mainītu, bet viļņošanās efekts rodas no vienas darbības. Lai ietekmētu desmitiem un desmitiem dzīvību, ir nepieciešams tikai viens cilvēks.

Vēl vakar kāds jauns vīrietis Austrālijā tvītoja, ka tikko atstājis mīlestības vēstuli savā universitātē. Viņš man atsūtīja attēlu. Nepagāja pat divdesmit četras stundas, kad sieviete vārdā Ellena atrada šo mīlestības vēstuli un atsūtīja man e-pastu, kurā rakstīja, ka viņa ir saskārusies ar šaubām un skumjām, tāpēc atrastā vēstule bija labākais, ko viņa varēja izlasīt, lai to uzlabotu.

Dažreiz pietiek ar kaut ko tik mazu kā vēstules atstāšanu, pakalpojuma izdarīšanu vai padomu, lai radītu viļņošanās efektu.

Dažreiz tevi gaida viļņošanās efekts; tev vienkārši jāsāk.