Dāvanas izsaiņošana No 21 Gada atpakaļ

Tīrot savu kumodes skapīti, atradu nelielu, ar rokām austu, sarkanu, zilu un zaļu maciņu ar sudrabainu rāvējslēdzēju augšpusē. To man uzdāvināja Masiasas kundze, angļu valodas skolotāja, kas man bija vidusskolas pēdējā klasē, piecpadsmit gadus pirms es apmeklēju Gvatemalu, valsti, kurā tā tika izgatavota. Atceros, ka katru dienu sēdēju pie Masiasas kundzes galda klases labajā pusē, blakus manai labākajai draudzenei Tijai. Mēs abas viņu bombardējām ar jautājumiem par dzīvi un visu, kas pusaudzim ir svarīgs. Viņa labprāt iesaistījās ar mums daudzās sarunās.

Kādu dienu viņa izņēma no sava rakstāmgalda šo mazo austo maisiņu, piegāja pie mana rakstāmgalda un jautāja, vai man tas patīk. Es teicu, ka tas ir skaists. Un viņa teica: "Tas ir tev." Tagad tas man ir jau 21 gadu. Dažreiz es aizmirstu, ka man tas ir, bet bieži vien tas atrod ceļu atpakaļ uz manu maku, kur tas glabā dzīves nepieciešamākās lietas. Es nekad par to daudz nedomāju, un tomēr es nekad no tā neatbrīvojos tā vecumā, lai gan tas nepiestāv nekam citam, kas man ir.

Ievērojot, ka tīrīšanas laikā savā Labdarības dāvanu kaudzē neielieku vecu, novalkātu mazu maisiņu, mans vīrs Nipuns nodomāja, ka tā ir tik pārdomāta – un neparasta – skolotājas žesta izpausme. "Kāpēc, tavuprāt, viņa to tev iedeva?" viņš jautāja. Šis jautājums mani mazliet mulsināja. Kaut kā tāda doma man nekad nebija ienākusi prātā. "Kāpēc, tavuprāt, viņa to iedeva tev, nevis kādam citam?" viņš atkal jautāja. Vidusskola nebija laiks, kad es justos īpaša vai unikāla, tāpēc tas nebija tas. Vārdu trūkuma dēļ man īsti nebija atbildes.

Nesen runājot ar draudzeni, kura pasniedz vidusskolā, man ienāca prātā, ka Masiasas kundze spēja redzēt daudz tālāk par laiku, ko pavadīšu kopā ar viņu. Viņa zināja, ka mana ģimene, tāpat kā viņas ģimene, bija imigrējusi uz Štatiem. Esmu pārliecināta, ka viņa pamanīja, ka man bija tikai daži apģērbu pāri, kurus es mainīju. Masiasas kundze bija tāda sieviete, kas ļoti interesējās par savu garderobi, vienmēr pieskaņoja sev apavus un svārkus, kā arī vienmēr kopa matus un nagus. Atceros, ka pusaudzes gados reiz viņai jautāju, kāpēc viņa vienmēr valkāja tos vienādi. Izrādījās, ka Masiasas kundzei bija ļoti pieticīga audzināšana, un tagad, kad viņa varēja atļauties dažas vienkāršas baudas, viņa nolēma darīt visu iespējamo, jo varēja. Viņas stāsts un veids, kā viņa izturējās, iespējams, bija pārliecības sēkla, kas iedvesmoja mani būt neatkarīgai kā sievietei. Dāvinot man šo mazo dāvanu, viņa man deva atgādinājumu visai dzīvei – neuztvert lietas kā pašsaprotamas, dzīvot saskaņā ar saviem ideāliem un dalīties.

Jau tikai doma par Macias kundzi mani pārņem nostalģiska pateicības sajūta. Un tas liek man aizdomāties, cik daudz ietekmju manā dzīvē ir bijušas, ko es nekad pilnībā neatpazīstu. Skolotāji, kas mani redzēja, kad es gribēju būt neredzama, un kas man ticēja, kad es baidījos runāt klases priekšā. Tantes un onkuļi, kas mani mīlēja pat tad, kad es viņiem neko nedevu pretī, pārāk aizņemts ar pieaugšanu un savu dzīvi. Brāļi un māsas, kas mani mīlēja, lai cik barga es pret viņiem būtu bijusi. Lieliskie draugi, kas man ir bijuši, kuri varēja atbildēt uz maniem zvaniem pulksten 2 naktī un kuru zvaniem es atbildēju jebkurā laikā. Priekšnieki, kas veltīja laiku, lai iemācītu man to, ko viņi zināja. Vecākie visu mūžu, kuri ir iemācījušies mīlēt bez nosacījumiem, kas, iespējams, ir skaistākā lieta, ko ikvienam var būt gods redzēt. Mūki un gudrie cilvēki, ar kuriem man ir paveicies pavadīt laiku un kuru atziņas kalpo kā ceļa rādītāji, kurā virzienā iet.

Es domāju, ka mūs visus patiesi audzina ciemats. Kā no visas sirds tic mana sešgadīgā brāļameita: "Ikviens, kas mani mīl, ir mana lielā ģimene!" Tāpat kā viņa, es dziļi sirdī zinu, ka šie visi ir mani cilvēki. Un mani joprojām audzina gan jauni, gan veci.

Svētku garā vēlos pateikties visai savai lielajai ģimenei, kas man ir parādījusi ceļu, rūpējusies par mani tā, kā es nekad nevarēšu atmaksāt. Vienīgais, ko varu darīt, ir dziļi paklanīties pateicībā pasaules Macias kundzēm, kuras velta laiku, lai pievērstu uzmanību apkārtējo vajadzībām. Varbūt šis video labāk nekā mani vārdi spēj izteikt: