Mācības No dārza: čūskas Un Zemenes

ALANDA GRĪNA izjūt pārmaiņu ietekmi uz dinamiku viņas dārzā un pārdomā, cik daudz apzinīgākiem mums jābūt par lēmumiem, ko pieņemam, un to ietekmi uz Zemi.

Radības bija ēdušas zemenes. Tās ne tikai grauza spilgti sarkanos, sulīgos augļus, bet arī grauza saknes, radot augam stresu un nogalinot vairākus no tiem. Sakņu sakostie augi bija izkaisīti pa dobi.

Es turēju aizdomās peļveidīgos grauzējus, jo, paceļot salmu mulču ap dobi, es redzēju zīmīgas bedres, kas izraktas mīkstajā melnzemē. Nākamie aizdomās turamie bija burunduki, no kuriem vairāki regulāri lēkāja starp dobēm, graužot pupiņas, avenes un jaunus ziedkāpostus. Tie daudz ko iztiek sveikā, būdami tik mīļi; mīlīgums varētu būt evolūcijas priekšrocība.

Kaut kas bija izjaukis līdzsvaru, un mana nojauta bija, ka dārza čūskas ir iztraucētas. Es sarāvos, apzinoties, ka tas kaut kas varētu būt es.

Čūskas dārzā ir uzturējušās stabilā populācijā jau gadu desmitiem. Tās galvenokārt dzīvo gar akmens sienu, kur aug garšaugi. Tās ēd gliemežus, peļveidīgos grauzējus, peles un, iespējams, arī tos burvīgos burundukus. Taču, to darot, tās uztur šo dārza radību skaitu saprātīgā līmenī. Tā kā čūsku populācija gadu gaitā daudz nemainās, kaut kas tās arī līdzsvaro.

Pirms pāris gadiem, cenšoties ierobežot garšaugu augšanu un vēl jo vairāk nezāļu augšanu starp tiem, es pārvietoju augus lielos podos. Pēc tam es noņēmu virsējo augsnes slāni un apbēru podus ar zāģu skaidām. Taču, tā rīkojoties, es netīšām iztraucēju čūsku mājvietas un takas. Bez čūskām būtu vairāk šo radību, kas ēd zemenes un iznīcina visu augu.

Es nezinu, kur čūskas ir palikušas, un man tās pietrūkst. Lai gan, lai cik ļoti es biju gatavs satikt kādu no tām guļam uz siltā akmens dienas beigās, kad gaiss kļuva vēss, es vienmēr satrūkos pārsteigumā, kad kādu sastapu. Sekoja ātra atlabšana un prieks par to redzēšanu. Zinot, ka čūskas ir jutīgas pret vibrāciju, es regulāri ar tām skaļi runāju un sāku tām dziedāt. Tur, kur tās reiz bija ātri pazudušas no redzesloka ehinācijas vai salvijas lapotnēs, tās sāka attālināties lēnāk, tad apstājās, kad es dungoju vai dziedāju.

Bieži vien čūska pacēla galvu, vicinot sarkanu mēli, cenšoties atrast sīkāku informāciju par skaņas cēloni. Varbūt tā dziedāja līdzi. Kad atcerējos paredzēt čūsku šajā dārza daļā un lēnām tuvoties, dungojot vai dziedot, čūska turpināja atpūsties uz klints sienas, saules un dziesmas mierināta.

Čūskas dažreiz ir izaicinošas, ne vienmēr tiek sagaidītas ar atzinību un dziesmām. Karstās dienās tām patīk doties uz dīķi peldēties un atvēsināties. Tām arī patīk ēst tur atrastās zelta zivtiņas. Tomēr man ir žēl, ka esmu izjaucis viņu mājas un, iespējams, tādējādi padarot tās neaizsargātas pret plēsēju, ar kuru iepriekš nebiju saskāries.

Man nebija nodoma traucēt čūskas, neskatoties uz to uzvedību pret zivīm. Taču es neapsveru savas rīcības sekas un neparedzēju, kā ietekmēs mana vēlme atvieglot zālaugu zonas apsaimniekošanu.

Līdzsvara izjaukšana notika tāpēc, ka man trūka tālredzības. Tas man sniedz ieskatu par mūsu planētas ekoloģiskajām problēmām, kas rodas cilvēka darbības rezultātā. Mērķis nav bijis nodarīt kaitējumu, bet gan panākt uzlabojumus.

Esmu dzirdējis, ka irokēzu tautas, pirms pieņemt lēmumus un rīkoties, apsvēra, kāda varētu būt lēmuma ietekme pat septiņu paaudžu attālumā. Pat spēja domāt par to, kā rīcība varētu ietekmēt tik tālu nākotni, liecina par ievērojamu izpratni par savu pasauli, izpratni par attiecībām un savstarpējo atkarību. Dabas dārzs ir mijiedarbības un līdzsvara mini pasaule.

Plānojot garšaugu dārzu, būtu bijis pārdomāti iedomāties vairāk nekā vienu dārza līmeni. Es pievērsu uzmanību tam, kas aug virs zemes, kas ir redzams. Bils Devals, socioloģijas profesors Humbolta universitātē, raksta: "Bet daba nav tikai ainavu kopums... Daba ir mijiedarbojošos notikumu process." Tā ir redzamā un neredzamā mijiedarbība. Pārāk bieži tiek iekļauts tikai redzamais. Čūskām ir midzeņi un tuneļi zem virsmas. Patiesībā 80% no planētas augu biomasas atrodas pazemē.

Nav daudz strīdu par to, ka mūsu pasaule saskaras ar ekoloģisku krīzi, kas ir cilvēka darbības rezultāts. Tomēr krīze nebija paredzēta, plānota vai iedomāta. Cilvēki nav apzināti īstenojuši plānu iznīcināt Zemes vides ilgtspējību. Viņu mērķis nav bijis iznīcināt dziedātājputnu leģionus, zeltainos krupjus vai sarkanās gazeles. Bet viņi to ir izdarījuši. Es necentos izjaukt čūskas. Tas nenozīmē, ka es neesmu atbildīgs.

Es šeit saskatu ikdienas pārdomu vērtību un potenciālu – atskatīties uz dienas rīcību un novērtēt tās efektivitāti, iespējamo labumu vai kaitējumu. Tas netiek darīts, lai iesaistītos metaforiskā sevis šaustīšanā. Tas ir paredzēts, lai pievērstu uzmanību un apdomību savai rīcībai, un rezultātā attīstītu smalkāku apzināšanos. Tas ir paredzēts, lai atpazītu, kur ir pieļautas kļūdas un kur uzvedība vai runa nebija mana ideālā reakcija. Pēc tam tas ir paredzēts, lai apgalvotu vēlamo rīcību, redzētu to savā prātā, lai nākamreiz, kad radīsies līdzīga situācija, man būtu lielāka iespēja atcerēties savu ideālu un rīkoties atbilstoši.

Dārzā parādīsies cits līdzsvars. Tas, ko es pārtraucu, neatgriezīsies, un es nevaru labot savas neapdomības sekas, savas rīcības, kas balstīta uz to, ko es vēlējos, rezultātus, nedodot laiku plašākām un dziļākām pārdomām. Es varu mēģināt labot nodarīto kaitējumu ar vēlmi mācīties un pēc tam pielietot apgūto praksē.

Dārzs nav mana teritorija; esmu daļa no sistēmas. Mani centieni ir kā pārvaldnieka centieni visu kopienas locekļu labklājības labā. Tāpēc man, tāpat kā irokīziem, pirms rīkoties, ir jāapsver savu darbību ietekme. Man ir jāsaprot attiecības, jānovēro gan redzamais, gan neredzamais un jāpaplašina savs skatījums ārpus acīmredzamā. Arī man ir jāaug kopā ar dārzu.