Mēs Ar dažiem Draugiem sākām runāt

Vai esam kļuvuši aizdomīgi par kaut ko, kas nav grūts? Mārgareta Vitlija , grāmatas Leadership and the New Science autore, apspriež mūsu sarežģīto sabiedrību un sarunas, kas visu vienkāršo.

Vienkāršāka dzīve pēdējos gados ir kļuvusi par izplatītu tēmu. Ir daudz ideju un metožu, kā mēs varētu sasniegt vienkāršāku dzīvi, sākot no ikdienas rutīnas vienkāršošanas līdz tam, kā samazināt pieprasījumu pēc resursiem, ko mēs uz planētas ievietojam.

Es sastopu daudzus cilvēkus, kuri vēlas vienkāršot savu dzīvi, taču pasaule kļūst tikai sarežģītāka. Sarežģītība ir pārņēmusi to, kā mēs cenšamies paveikt lietas organizācijās, kopienās un valdībās. Šķiet, ka mēs vairs neko nevaram darīt vienkārši. Lēmuma pieņemšana, plāna sastādīšana, tikšanās rīkošana — tas viss tagad ietver sarežģītus un laikietilpīgus procesus. Kādreiz vienkāršs process, piemēram, kaimiņu saruna, iespējams, ir kļuvis par “tehniku”, “paaudžu, starpkultūru dialogu”. Mēs kļūstam noguruši no šo procesu sarežģītības un sarūgtināti ar produktīvu rezultātu trūkumu.

Lai arī kā mēs vēlētos atstāt aiz sevis impotenci, ko piedzīvojam šajos procesos, ir ārkārtīgi grūti mainīt virzību uz sarežģītību. Tiklīdz vienkāršs process kļūst par tehniku, tas kļūst tikai sarežģītāks un grūtāks. Tas nekad nekļūst vienkāršāks. Tas kļūst par ekspertu specializētajām zināšanām, un visi pārējie kļūst no viņiem atkarīgi. Mēs aizmirstam, ka mēs jau zinām, kā darīt vienkāršas lietas, piemēram, domāt, plānot un vadīt sarunu. Tā vietā mēs kļūstam lēnprātīgi grūtu metožu studenti.

Tā kā ir tik daudz specializētu paņēmienu vienkāršu lietu veikšanai, mēs esam kļuvuši aizdomīgi par visu, kas izskatās viegli. Un tie no mums, kuriem ir tehniskās zināšanas, ir īpaši aizdomīgi. Vairāk nekā vienu reizi esmu redzējis sevi atkāpjoties no vienkāršības, jo sapratu, ka vairs nebūšu vajadzīgs. Šie ir noderīgi brīži, kas liek man noskaidrot, kas ir svarīgāks — mans eksperta statuss vai pārliecība, ka darbs tiek veikts labi. (Es ne vienmēr esmu izvēlējies cēlāku ceļu.)

Var būt vēl viens iemesls, kāpēc cilvēki vilcinās ticēt vienkāršiem risinājumiem: vienmēr ir grūti atzīt, ka esam velti tērējuši savu laiku. Ja kaut kas ir tik vienkāršs, kāpēc mēs esam ieguldījuši tik daudz laika un naudas, lai apgūtu sarežģītu metodi? Mēs paliekam ieguldīti tajā, kas ir sarežģīts tikai tāpēc, ka bija nepieciešams tik ilgs laiks, lai to apgūtu.

Taču vienkāršībai ir spēcīgs sabiedrotais: veselais saprāts. Ja mēs pārdomājam savu pieredzi, mēs pamanām, ka labi risinājumi vienmēr ir daudz vienkāršāki, nekā mēs domājām. Ikvienam ir bijusi šāda pieredze, daudzas reizes. Zinātniekiem tiek mācīts meklēt labāko risinājumu, izmantojot Occam's Razor likumu: ja ir iespēja izvēlēties starp divām iespējām, izvēlieties vienkāršāko. Šos vienkāršos risinājumus zinātnē sauc par "elegantiem". Visuma skaistums izpaužas vienkāršībā.

Tā kā tā ir taisnība, cilvēki bieži smejas, kad beidzot saprot, ka problēmai ir vienkāršs, veselā saprāta risinājums. Tie ir atvieglojuma un atzinības smiekli. Mēs atceramies visas tās pārējās reizes, kad mūs pārsteidza vienkāršība. Bet es arī domāju, ka mums ir jāatzīst sevi par mūsu grūtībām. Olivers Vendels Holmss ir teicis: "Es nedomāju par vienkāršību šajā sarežģītības pusē, bet es atdotu savu dzīvību par vienkāršību sarežģītības otrā pusē." Mēs tagad varam smieties, jo esam sarežģītības otrā pusē.

Savā darbā es esmu iestājies par sarunu kā līdzekli, lai atjaunotu cerību uz nākotni. Tas ir tik vienkārši, cik es varu iegūt. Esmu redzējis, ka nav spēcīgāka veida, kā uzsākt nozīmīgas pārmaiņas, kā sasaukt sarunu. Kad cilvēku kopiena atklāj, ka viņiem ir kopīgas bažas, sākas pārmaiņas. Nav spēka, kas līdzvērtīgs tam, ka kopiena atklāj to, kas tai rūp.

To ir viegli novērot mūsu pašu dzīvē un arī nesenajā vēsturē. Polijas solidaritāte sākās ar sarunu — mazāk nekā ducis strādnieku Gdaņskas kuģu būvētavā runāja savā starpā par savu izmisumu, nepieciešamību pēc pārmaiņām un vajadzību pēc brīvības. Un mazāk nekā mēneša laikā Solidaritāte bija pieaudzis līdz 9,5 miljoniem darbinieku. Toreiz nebija e-pasta, tikai cilvēki savā starpā runāja par savām cīņām un savu vajadzību atrašanu dalījās miljoniem līdzpilsoņu. Šī mēneša beigās viņi darbojās kā vienota balss pārmaiņām. Viņi slēdza valsti ar vispārēju streiku.

Ikreiz, kad es lasu par jauniem humānās palīdzības pasākumiem, no kuriem daži ir nopelnījuši Nobela Miera prēmiju, es atklāju, ka tie ir radušies no sarunu spēka. Kaut kur aprakstā, kā tas viss sākās, ir frāze: "Daži draugi un es sākām runāt..."

Tas vienmēr ir šāds. Īstas pārmaiņas sākas ar vienkāršu darbību, kad cilvēki runā viens ar otru par to, kas viņiem rūp. Vai viņi pamanīja bīstamu ielas krustojumu pie sava bērna skolas? Vēzis vairojas apkārtnē? Nāves gadījumus izraisījuši dzērājšoferi? Ir vajadzīgi tikai divi vai trīs draugi, lai pamanītu, ka viņus satrauc viena un tā pati lieta, un tad pasaule sāk mainīties. Viņu pirmā saruna izplatās. Draugi sarunājas ar draugiem. Viņi runā ar citiem, un tas aug un aug.

Šo stāstu man pastāstīja kāda kanādiete. Viņa atgriezās Vjetnamā, lai paņemtu savu otro bērnu, kas tika adoptēts no tā paša bērnu nama, kur bija viņas pirmais bērns. Viņa bija redzējusi apstākļus tur savā pirmajā vizītē pirms diviem gadiem, un šoreiz bija apņēmusies paņemt līdzi medicīniskās preces. "Viņiem bija vajadzīgs tailenols, nevis T-krekli vai piekariņi." Kādu dienu viņa to izteica draugam, un viņa ieteica, ka visnoderīgākā medicīniskā lieta, ko viņa varētu izmantot, būtu inkubators. Viņa bija pārsteigta par ieteikumu (viņa bija domājusi par pārsējiem un tabletēm), taču viņa sāka zvanīt, meklējot inkubatoru. Pēc daudziem zvaniem un nedēļām vēlāk viņai tika piedāvāti divpadsmit inkubatori un pietiekami daudz bērnu medicīnas preču, lai piepildītu četrus 40 pēdu pārvadāšanas konteinerus! No gadījuma sarunas starp diviem draugiem viņa un daudzi citi organizēja medicīniskās palīdzības programmu, kas turpina būtiski mainīt Vjetnamas bērnu dzīvi. Un viss sākās, kad "mēs ar dažiem draugiem sākām runāt."

Šādu stāstu ir daudz. Es nevaru iedomāties neko, kas man pēdējā laikā ir devis vairāk cerību, kā novērot, kā sarunas, kurās mēs paužam savas bailes un sapņus, var radīt spēcīgas darbības, kas maina dzīvi un atjauno cerību uz nākotni. Tas viss ir ļoti vienkārši.