Kad jūs dzīvojat izklaidīgu dzīvi, ir jāatskaitās par katru minūti. Jums šķiet, ka noteikti pārbaudiet kaut ko no saraksta, skatāties uz ekrānu vai steidzaties uz nākamo galamērķi. Un neatkarīgi no tā, cik dažādos veidos jūs sadalāt savu laiku un uzmanību, neatkarīgi no tā, cik daudz pienākumu jūs mēģināt veikt un veikt vairākus uzdevumus, dienā nekad nav pietiekami daudz laika, lai kādreiz paspētu.
Tāda bija mana dzīve divus trakus gadus. Manas domas un darbības kontrolēja elektroniskie paziņojumi, zvana signāli un pārpildītas dienaskārtības. Un, lai gan katra mana iekšējā drillseržanta šķiedrviela vēlējās laikus tikt pie katras darbības manā pārspīlētajā grafikā, es to nedarīju.
Redziet, pirms sešiem gadiem es biju svētīts ar mierīgu, bezrūpīgu, apstājieties un sasmaržot rozes tipa bērnu.
Kad man vajadzēja būt ārā pa durvīm, viņa veltīja laiku, lai izvēlētos maku un mirdzošu vainagu.
Kad man vajadzēja būt kaut kur pirms piecām minūtēm, viņa uzstāja, lai viņas izbāzeņu būtu jāiesprādzējas automašīnas sēdeklī.
Kad man vajadzēja ātri paēst pusdienas Subway, viņa apstājās, lai parunātu ar veco sievieti, kas izskatījās pēc viņas vecmāmiņas.
Kad man bija trīsdesmit minūtes laika, lai paskrietu, viņa gribēja, lai es apstādinu ratiņus un samīļoju katru suni, kuram mēs gājām garām.
Kad man bija pilna darba kārtība, kas sākās pulksten 6:00, viņa lūdza uzlauzt olas un tik maigi tās samaisīt.
Mans bezrūpīgais bērns bija dāvana manai A tipa, uzdevumu virzītai dabai, taču es to neredzēju. Ak, nē, kad jūs dzīvojat apjucis, jums ir tuneļa redze — tikai skatāties uz nākamo dienaskārtības notikumu. Un viss, ko nevar izslēgt no saraksta, ir laika izšķiešana.
Ikreiz, kad bērns lika man novirzīties no mana galvenā grafika, es pie sevis nodomāju: "Mums tam nav laika." Līdz ar to divi vārdi, ko es visbiežāk runāju ar savu mazo dzīves mīļāko, bija: "Pasteidzies."
Sāku savus teikumus ar to.
Pasteidzies, mēs kavēsimies.
Es ar to beidzu teikumus.
Mēs visu palaidīsim garām, ja nesteigsies.
Es sāku savu dienu ar to.
Pasteidzies un paēd brokastis.
Pasteidzies un saģērbies.
Es ar to noslēdzu savu dienu.
Pasteidzies un iztīri zobus.
Pasteidzies un ej gultā.
Un, lai gan vārdi “pasteidzies” maz, ja neko, nepalielināja mana bērna ātrumu, es tos tomēr pateicu. Varbūt pat vairāk nekā vārdi “Es tevi mīlu”.
Patiesība sāp, bet patiesība dziedina… un tuvina mani vecākiem, par kuriem es vēlos būt.
Tad vienā liktenīgā dienā lietas mainījās. Mēs tikko paņēmām manu vecāko meitu no bērnudārza un kāpām ārā no mašīnas. Mana vecākā meita, negaidot pietiekami ātri, lai viņai patiktu, teica savai mazajai māsai: "Tu esi tik lēna." Un, kad viņa sakrustoja rokas un izlaida satrauktu nopūtu, es ieraudzīju sevi — un tas bija satriecošs skats.
Es biju kauslis, kurš grūstīja, spieda un steidzināja mazu bērnu, kurš vienkārši gribēja baudīt dzīvi.
Manas acis tika atvērtas; Es skaidri redzēju, kādu kaitējumu mana steidzīgā eksistence nodara abiem maniem bērniem.
Lai gan mana balss trīcēja, es ieskatījos sava mazā bērna acīs un teicu: "Man ļoti žēl, ka liku tev steigties. Man patīk, ka tu velti laiku, un es vēlos līdzināties tev."
Abas manas meitas izskatījās vienlīdz pārsteigtas par manu sāpīgo atzīšanu, bet manas jaunākās meitas sejā bija nepārprotams apstiprināšanas un pieņemšanas mirdzums.
"Es apsolu turpmāk būt pacietīgāka," es teicu, apskaujot savu cirtaino bērnu, kurš tagad staroja par mātes jaunatklāto solījumu.
Bija diezgan viegli izraidīt no mana vārdu krājuma "pasteidzieties". Nebija tik viegli iegūt pacietību gaidīt savu nesteidzīgo bērnu. Lai palīdzētu mums abiem, es sāku viņai dot nedaudz vairāk laika, lai sagatavotos, ja mums kaut kur būtu jādodas. Un dažreiz pat tad mēs joprojām kavējāmies. Tie bija laiki, kad es sev pārliecināju, ka nokavēšu tikai dažus gadus, ja tā ir, kamēr viņa ir jauna.
Kad ar meitu devāmies pastaigās vai devāmies uz veikalu, ļāvu viņai noteikt tempu. Un, kad viņa apstājās, lai kaut ko apbrīnotu, es izgrūdu no galvas domas par savu darba kārtību un vienkārši vēroju viņu. Es redzēju viņas sejas izteiksmes, kuras nekad agrāk nebiju redzējis. Es pētīju bedrītes uz viņas rokām un to, kā viņas acis saburzās, kad viņa smaidīja. Es redzēju, kā citi cilvēki reaģēja uz viņas apstāšanos, lai veltītu laiku sarunām ar viņiem. Es redzēju, kā viņa pamanīja interesantos kukaiņus un skaistus ziedus. Viņa bija Pamanītāja , un es ātri uzzināju, ka Pasaules Pamanītāji ir retas un skaistas dāvanas. Toreiz es beidzot sapratu, ka viņa ir dāvana manai satracinātajai dvēselei.
Mans solījums piebremzēt tika dots gandrīz pirms trim gadiem, tajā pašā laikā es sāku savu ceļu, lai atbrīvotos no ikdienas uzmanības un saprastu, kas dzīvē ir svarīgs. Dzīvošana lēnākā tempā joprojām prasa saskaņotas pūles. Bet mana jaunākā meita ir mans dzīvais atgādinājums, kāpēc man jāturpina mēģināt. Patiesībā kādu citu dienu viņa man vēlreiz atgādināja.
Atvaļinājuma laikā mēs divatā bijām devušies izbraucienā ar velosipēdu uz sno-cone būdu. Nopirkusi manai meitai foršu cienastu, viņa apsēdās pie piknika galda, sajūsmā apbrīnojot ledaino torni, ko viņa turēja rokā.
Pēkšņi viņas sejā parādījās raizes. "Vai man ir jāsteidzas, mammu?"
Es varēju raudāt. Varbūt steidzīgās dzīves rētas nekad pilnībā nepazūd, es skumji nodomāju.
Kad mans bērns paskatījās uz mani, gaidīdams, vai viņa varētu veltīt laiku, es zināju, ka man ir izvēle. Es varētu sēdēt tur noskumis, domājot par to, cik reižu es steidzos ar savu bērnu cauri dzīvei… vai es varētu svinēt to, ka šodien es cenšos kaut ko darīt savādāk.
Es izvēlējos dzīvot šodien.
"Jums nav jāsteidzas. Vienkārši veltiet laiku," es maigi teicu. Visa viņas seja acumirklī kļuva gaišāka un pleci atslāba.
Un tā mēs sēdējām blakus un runājām par lietām, par kurām runā ukuleles spēlējošie 6-gadīgie. Bija pat brīži, kad sēdējām klusumā, tikai smaidījām viens otram un apbrīnojām apkārtējos skatus un skaņas.
Es domāju, ka mans bērns apēdīs visu, bet, kad viņa tika līdz pēdējam kumosam, viņa pasniedza man karoti ledus kristālu un saldas sulas. "Es saglabāju pēdējo kumosu jums, mammu," mana meita lepni teica.
Kad es ļāvu ledainajai labestībai remdēt savas slāpes, es sapratu, ka tikko saņēmu visu mūžu.
Es savam bērnam atdevu nedaudz laika… un pretī viņa man iedeva savu pēdējo kumosu un atgādināja, ka lietas garšo saldāk un mīlestība kļūst vieglāka, kad tu pārstāj steigties pa dzīvi.
Vai tas ir…
Sno-konusu ēšana
Ziedu novākšana
Drošības jostas sprādziens
Olu plaisāšana
Jūras gliemežvāku atrašana
Mārītes vērošana
Pastaiga pa ietvi
Es neteikšu: "Mums tam nav laika." Jo tas būtībā nozīmē: "Mums nav laika dzīvot."
Apstāšanās, lai izbaudītu vienkāršas ikdienas dzīves priekus, ir vienīgais veids, kā patiesi dzīvot.
(Ticiet man, es mācījos no pasaulē vadošā priecīgas dzīves eksperta.)
COMMUNITY REFLECTIONS
SHARE YOUR REFLECTION
34 PAST RESPONSES
Thanks for sharing 🙏
Why do we have to be so „grown-up“? The day we stop growing is the day we die.
Going back to our previous attitude as children. This inborn curiosity. Why? The most often used word. And the marvel at all things, living and inanimate.
Maybe a bit differently. For sure, in another manner. Because now, we can even appreciate the beauty of the unfathomable. Beyond my capacity to comprehend is leaves me totally in awe and reverence I simply have to bow down and trust this higher order. No more misguided arrogance and desire for complete control.
Beautiful and thought changing
Thanks for a great story. We hurry in life worrying that we may miss something if we don't. But I wonder how much have we missed by hurrying. Distance without quality is not a journey worth awhile. Thanks again.
This was so beautiful! I find myself in a hurry most of the day between school and work then homework and preparing for the next day. I too would like to commit some of my time to slow down and enjoy all the little things in life. There is such beauty in everything that is often looked over but for 2015 I would like to enjoy these beautiful things even more!
Beautiful! Thank you
This was so interesting to read. I have always been a "Noticer" because I just love knowing my surroundings. It really helps with understanding a lot more of the world around you. It's great that you learned such a powerful lesson.
Oh my -- I've been a "Noticer" all my life but had to ramp it down when I got older. Think I'll let go of the control and go back to being a "Noticer". Thank you for inspiring that!!
Simply a beautiful and inspiring piece. A lesson for all of us.
Thank you!!!!
Thanks for your post! Your story is very instructive and interesting. Many people need to stop and think: "Where do I hurry? And why?.."
Lovely post, and a good reminder. My only concern is that you seem to be rather hard on yourself, taking every worry and concern of your child so deeply to heart you feel like a "bully" every time you need to rush a bit. Believe me, I know this feeling! But the reality of life is that, sometimes, we really DO need to be somewhere on time. Living life like this on a daily basis is, indeed, very stressful on our kids and on ourselves. Once in awhile, however, it is OKAY to have to rush out the door, to have to miss a few extra minutes of playtime. It really is okay to not always be able to stop and smell the roses. What's truly important is to try and keep a balance. Get moving when you really need to, but make plenty of time for noticing, too. It's so easy, in this day and age of sky-scraper parenting standards, to always feel like we're damaging our children with every little decision we make. But none of us are perfect. As long as we don't expect perfection from our children, they won't come to expect it from us, either. If we constantly affirm for our kids that we think they are wonderful just as they are, if we embrace and nurture the things that make them unique, they will carry that with them much more than the times we had to rush them to get to work on time.
Best wishes,
[Hide Full Comment]A Noticer with a Noticer child
What a beautiful reminder to live in the moment. This story brought me to tears! I have a 3 year old who was born when I was about to turn 41. After a frantic 20 years of adult life, experiencing 'as much as possible' in my own life, I was blessed to have the most wonderful experience of all- being a parent. I remind myself constantly how these early years of my daughters life are so short and so precious, that I must stop and enjoy this time with her, at her pace. It is often difficult with the pressures of life and work but perhaps being an older parent gives me a heightened appreciation of these few short years. Life has slowed down immeasurable because of my daughter and what a gift that has been. There is SO much more to life than work!
a great opportunity for grandparents to make a difference in a child's life- especially if they are retired and not under time-stress. Both child and granddparent can appreciate the spacious present without fear of missing something else or being pushed or coaxed.
yeah, all kids are like this. ;)
Thank you, thank you, thank you! This nearly brought tears to my eyes. A friend of mine shared this with me as I am constantly conflicted over my Type A personality. It controls my parenting style that consequently has me up as front runner for mother of the year, annually. :-( Your entry was just perfect and reminds me just how unfair my demanding, hurried ways is to my beautiful daughter. I, too, have heard words stream from my older daughter's mouth that sound so harsh and demanding, only to realize it's me who has provided such repulsive modeling for such. I MUST slow down! Thank you again for sharing your story and inspiring me to be a better mom!
Beautiful. I had a 'hurry up' dad in my life and trust me even after 27 years if my life, I have never really be able to connect with him.
'Thank you so so much' for living in the moment. Bless Your children.
This is just beautiful - thank you for sharing.
This is absolutely beautiful!!
Boy can I relate to this! I was a moseying child like that. And now I'm the rushing parent of moseying children. Thanks for the reminder!!!
This is an awesome story. When I was in the Novitiate for my religious order, we spent a fair amount of time talking about "agendas". Some of it took, some of it didn't. Even today I often find myself rushing around, trying to get to my destination and not paying attention to my journey. The lady in this story apparently had the same tendency. Fortunately for her, she had a daughter who could teach her to slow down and smell the roses. How many gifts to the people and the world have we lost because the people who were supposed to show them to us never had the chance to be born?
Rachel: I'm an Emotional Freedom Coach for Women Entrepreneurs and I just shared your story with everyone I know, whether they have little ones or not. What a very powerful message! WHEW! My little ones are now 30, 31 & 32 and I have a big blended family with 9 grandchildren. Your words brought it home to me like a brick in the forehead! THANK YOU!!!
Make it a wonderful day!!
Gwen Orwiler
Beautiful! This is good advice for everyone in this "fast talking; fast moving" world we live in today.
LOVE THIS!!! As a working mom when my kids were little my motto was :When there BE there."
Wow! This was a lovely post. I'm glad to say that I have all the time in the world and am relishing the same.
Love and light, always :)
tears in my eyes right now
beeeuuuuuuuuuuuuutiful.
Thank you for the reminder.
And enjoy those precious children while you can. Mine are now 18 and 21 and they don't need me leisurely hanging around with them anymore. Treasure those times while you can.
Absolutely beautiful, thank you for helping me in my training.
Wow! This was a much needed read. It brought to me big smiles but also regretful tears. I can relate so easily to this. I also vow to stop and give presence to each and every valuable moment as much that I can. It's so deafening to realize I've so selfishly taken the beauty of life from my child's very own rainbow. I can relate to seeing myself as a bully. I clearly see the lack of respect I've shown my little one in so many ways. Today is a new day and what a blessing it is to have another chance to start over fresh with my sparkling little darling. I pray she forgives me and continues her patience with me.
a great reminder for us all to Stop, smell the roses, connect to one another and value living in the moment. Thank you so much for sharing the wisdom of a child. And indeed, we are all Tall children, some are simply taller than others.