Tas ir apmēram šajā laikā garajā ziemas posmā, kad man sāk sāpēt pavasaris. Līdz martam es mēdzu kļūt mazliet blāvs pret ziemas skaistumu. Lai gan mana lūgšana un meditācija uztur manu sirdi atvērtu, lai ar pateicīgām acīm redzētu laika ritējumu un gadalaikus, es galvenokārt vēlos, lai aukstās dienas būtu beigušās. Kad zeme sāk atkausēt, mēs bieži vēlamies, lai process paātrinātos. Es ilgojos pēc košiem ziediem, kas pūš pavasara vēsmā, un siltiem vasaras vakariem uz lieveņa.
Kamēr nepacietība pret ziemu ir tikai cilvēciska, es apstājos un atceros, ka šajā gadalaikā ir jāpārvietojas lēnām. Ja mēs steidzamies cauri gadalaiku maiņām dabā un savā dzīvē, mēs atklāsim, ka mums pietrūks šīs robežas starp ziemu un pavasari un tās svarīgajām mācībām.
Kāds ir dabiskais mērķis un simbolika šajā atkušņa laikā? Tieši šajā vietā starp izmisumu un cerību mēs atrodam atkušņa skaistumu. Šeit radošā dzīve vai, ja vēlaties, Dievs, mūsos ir īpaši spēcīga. Šeit ir grūtniece dzīves vieta, kur mēs varam atdzīvoties tukšumā savās ilgās pēc tā, ko esam pazaudējuši un ko vēl neesam atvēruši, lai saņemtu. Atkusnis ir auglīga iespējamības vieta. Sezonālā izteiksmē šis ir laiks, kad sacietējušās sēklas tiek mīkstinātas dīgšanai. Stratifikācija ir dārzkopības termins sasaldēšanas un atkausēšanas procesam, kas nolieto sēklas un sagatavo to jaunai dzīvei. Bez šīs sasaldēšanas un atkausēšanas sēklu embrijs nepārvarēs miera stāvokli un nedīgst. Tieši šis sarežģītais process, kurā sēkla nomirst vecajam pašam, izraisa plaisas čaumalā un liek tai virzīties uz barības vielām un gaismu. Galu galā no šīm grūtībām rodas jaunas dzīves skaistums.
Mūsu dvēseļu stāsts nav daudz atšķirīgs. Mums patīk justies ērti un dabiski cenšamies nemainīt lietas. Bet, ja mēs paliktu ideālos, vieglos apstākļos, mums varētu būt maz motivācijas augt. Nav tā, ka mums vajadzētu justies vainīgiem, meklējot mierinājumu; vienkārši, lai kā mēs censtos, lietas mainīsies komforta un diskomforta ciklos visas dzīves garumā. Tas vienkārši ir tā, kā lietas ir. Atkusnis ir aicinājums "iziet no miega režīma".
Tāpēc šā gada martā, tā vietā, lai steigtos cauri atkusnim, es veltīšu laiku un atzīšos, ka neatkarīgi no tā, cik dziļi vai gari ir sasalums — garīgi vai materiāli —, radošās klātbūtnes noslēpums atrodas atkusnī, lai aicinātu mūs uz jaunu izaugsmi. Ir noderīgi atcerēties, ka mūsu nocietinātās čaulas tiek salauztas grūtajās lietās, kas notiek, un ka mēs varam aizkustināt, lai sasniegtu garīgās barības vielas un visdziļākās mīlestības gaismu. Atcerieties, ka neatkarīgi no tā, cik ilgas pārmaiņas, šķiet, notiek gadalaikos vai sevī, pieņemiet ceļojumu. Nāk jauna dzīve.
***
Trīs klasiski dzejoļi, kas iedziļinās dažādos aspektos pārejā no ziemas uz pavasari...
Atkusnis
Es redzēju civilo sauli žāvējam zemes asaras -
Viņas prieka asaras, kas ritēja tikai ātrāk,Vai es izstieptu mani pie šosejas,
Lai atkausētu un lītu līdzi kūstošajam sniegam,
Tā dvēseli un ķermeni sajauca ar paisumu,
Arī es varu plūst cauri dabas porām.
Bet diemžēl es nevaru šķindīt, ne dūmi,
Viena piezīme, lai virzītu tālāk lielo Laika darbu,
Man ir jāklausās, kamēr šie staigā ar stellēm,
Tā būs arī mans klusums ar viņu mūzikas zvana signālu.
- Henrijs Deivids Toro
Pirms jūs domājāt par pavasari
Pirms jūs domājāt par pavasari,
Izņemot pieņēmumu,
Redzi, Dievs svētī viņa pēkšņumu,
Biedrs debesīs
Neatkarīgi nokrāsas,
Nedaudz laikapstākļu nomocīts,
Iedvesmojošas habilitācijas
Indigo un brūnā krāsā.
Ar dziesmu paraugiem,
It kā jums vajadzētu izvēlēties,
diskrētums intervālā,
Ar geju kavēšanos viņš aiziet
Uz kādu augstāku koku
Bez vienas lapas,
Un kliedz aiz prieka nevienam
Bet viņa serafiskais es!
- Emīlija Dikinsone
[sniegs kūst]
Sniegs kūst
un ciems ir appludināts
ar bērniem.
-- Kobajaši Issa, tulkojis Roberts Hass
***
Virdžīnija Meja Drotara un viņas vīrs Duans Drotars ir Shadowbrook pārvaldnieki un dibinātāji. Tas ir jauns, pārveidojošs kopienas veidošanas eksperiments, kas atrodas Ohaio štatā. Shadowbrook ir domāts cilvēkiem ar jebkādiem līdzekļiem un no dažādām vidēm, "kur krustojas klusums un ēnu darbs, savstarpēja apmaiņa un taisnīguma atdzimšana un visa cilvēka labklājība un pakalpojumi." Pēc viņu domām, Shadowbrook galvenais nolūks ir "sakārtot mūsu īpašās dāvanas un zināšanas kolektīvā pasākumā, kas dotu labumu viens otram, kā arī pasaulei kopumā. Mēs darbotos gan kā inkubators, gan patvērums, aicinot citus, kas vēlas dot ieguldījumu šajā sociālās distances un nošķirtības laikā, kolektīvā eksperimentā, kas drosmīgi veic savienojumus, lai radītu kultūru."
Ceturtdien, (šodien!) 25. maijā plkst. 13:30 PST, pievienojieties intīmam lokam ar Virdžīniju un Duenu, lai uzzinātu vairāk par viņu kopīgo ceļojumu, centieniem un plāniem attiecībā uz Shadowbrook. RSVP un sīkāka informācija šeit.
COMMUNITY REFLECTIONS
SHARE YOUR REFLECTION
9 PAST RESPONSES
Here's to embracing the edge between winter and spring and presence to all it can teach. ♡
"It is this difficult process of dying to the old self which causes the seed to develop cracks in the shell and impels it to move toward nutrients and light. "
I love this line. It is relatable and authentic. I recently started growing tulips in clear jars with river rocks and noticed the cracks in the bulb. My impatience wanting to see the pretty red pedals (symbolizing the coming of spring) is strong but I realize that I should be happy with the crack in the bulb, that it's trying and it longs for the light and nutrients. Not only is this line relatable to plant-life, but also fauna. How many times does a snake shed its skin? A butterfly sheds its cocoon? You need to have darkness to appreciate light, you need to have rain to appreciate the sunshine and it's those in-between times that make the anticipation and the final destination great.
What an inspiring piece. Thank you.
Beautiful!!!
❤️
I Wandered Lonely as a Cloud
By William Wordsworth
I wandered lonely as a cloud
That floats on high o'er vales and hills,
When all at once I saw a crowd,
A host, of golden daffodils;
Beside the lake, beneath the trees,
Fluttering and dancing in the breeze.
Continuous as the stars that shine
And twinkle on the milky way,
They stretched in never-ending line
Along the margin of a bay:
Ten thousand saw I at a glance,
Tossing their heads in sprightly dance.
The waves beside them danced; but they
Out-did the sparkling waves in glee:
A poet could not but be gay,
In such a jocund company:
I gazed—and gazed—but little thought
What wealth the show to me had brought:
For oft, when on my couch I lie
In vacant or in pensive mood,
They flash upon that inward eye
Which is the bliss of solitude;
And then my heart with pleasure fills,
And dances with the daffodils.
Winter Song
I was there
that day when
winter died
and no-one cried
the crows perhaps
who knows
the crows
they know
the daffodils
they swayed
they swayed
upon the grave
the song bird
song
sung the morning
sung the morning long
And I cried
that no-one cries
when winter
dies
Vic needs a Spring antidote.
[in Just-]
By E. E. Cummings
in Just-
spring when the world is mud-
luscious the little
lame balloonman
whistles far and wee
and eddieandbill come
running from marbles and
piracies and it's
spring
when the world is puddle-wonderful
the queer
old balloonman whistles
far and wee
and bettyandisbel come dancing
from hop-scotch and jump-rope and
it's
spring
and
the
goat-footed
balloonMan whistles
far
and
wee
Related
Yes, I love the season when insects come out. When I can perspire and smell like a farm animal. And the aroma of freshly cut grass and exhaust fumes from my lawnmower. I love winter. I'm always saddened to see it fade into Spring.