Dodiet Sev to, Kas Ir organisks: recepte, Lai izvairītos No izdegšanas

Pirms daudziem gadiem dzirdēju Dorotiju Deju runājam. Katoļu strādnieku kustības dibinātāja, kuras ilgtermiņa apņemšanās dzīvot nabadzīgo vidū Ņujorkas Lejasīstsaidā, bija padarījusi viņu par vienu no maniem varoņiem. Tāpēc man bija liels šoks, kad viņas runas vidū dzirdēju viņu sākam pārdomāt "nepateicīgos nabagus".

Es nesapratu, kā šāda nievājoša frāze varēja nākt no svētā lūpām – līdz tā mani piemeklēja ar dzenbudisma koana spēku. Dorotija Deja teica: "Nedodiet nabadzīgajiem, cerot saņemt viņu pateicību, lai jūs varētu justies labi par sevi. Ja jūs to darīsiet, jūsu ziedojumi būs niecīgi un īslaicīgi, un tas nav tas, kas nabadzīgajiem ir vajadzīgs; tas viņus tikai vēl vairāk nabadzinās. Dodiet tikai tad, ja jums ir kaut kas tāds, kas jums ir jādod; dodiet tikai tad, ja esat kāds, kuram došana pati par sevi ir atlīdzība."

Kad es dodu kaut ko tādu, kas man nepieder, es dodu viltus un bīstamu dāvanu, dāvanu, kas izskatās pēc mīlestības, bet patiesībā ir bez mīlestības – dāvanu, kas dota vairāk no manas vajadzības pierādīt sevi, nekā no otra vajadzības, lai par viņu rūpētos. Šāda veida došana ir ne tikai bez mīlestības un neuzticības, balstīta uz augstprātīgu un kļūdainu priekšstatu, ka Dievam nav cita veida, kā vien nodot mīlestību otram, kā vien caur mani. Jā, mēs esam radīti kopienā un kopienai, lai būtu klāt, mīlestībā, viens otram. Bet kopiena darbojas abos virzienos: kad mēs sasniedzam savu mīlēšanas spēju robežas, kopiena nozīmē paļauties, ka kāds cits būs pieejams cilvēkam, kuram tā nepieciešama.

Viena no pazīmēm, ka es pārkāpju savu dabu cēluma vārdā, ir stāvoklis, ko sauc par izdegšanu. Lai gan parasti to uzskata par mēģinājuma dot pārāk daudz rezultātu, manā pieredzē izdegšana rodas no mēģinājuma dot to, kā man nepieder – galējā izpausme ir pārāk maza došana! Izdegšana, protams, ir tukšuma stāvoklis, taču tā nerodas no visa, kas man ir, atdošanas; tā tikai atklāj neko, no kā es vispār centos dot.

Meja Sartone savā dzejolī "Tagad es kļūstu par sevi" izmanto dabas pasaules tēlus, lai aprakstītu cita veida došanu, kas balstīta citā esības veidā, veidā, kas nerada izdegšanu, bet gan auglību un pārpilnību:

Tikpat lēni kā nogatavojošies augļi
Auglīga, atrauta un vienmēr iztērēta,
Krīt, bet neizsmeļ sakni...

Kad dāvana, ko dodu otram, ir neatņemama manas dabas sastāvdaļa, kad tā nāk no organiskas realitātes vietas manī, tā atjaunosies – un es pats – pat tad, kad es to atdošu. Tikai tad, kad es dodu kaut ko tādu, kas manī neaug, es sevi noplicinu un nodaru pāri arī otram, jo ​​tikai pāri var nākt dāvana, kas ir piespiesta, neorganiska, nereāla.