Klusuma skaņas

Uluru saulriets (foto: Martins Fišers/Flickr)

„Pienāks diena, kad cilvēkam būs jācīnās ar troksni tikpat nepielūdzami kā ar holēru un mēri.” Tā 1905. gadā teica Nobela prēmijas laureāts bakteriologs Roberts Kohs. Gadsimtu vēlāk šī diena ir pietuvojusies daudz tuvāk. Mūsdienās klusums ir kļuvis par apdraudētu sugu. Mūsu pilsētas, mūsu priekšpilsētas, mūsu lauku kopienas un pat mūsu visplašākie un attālākie nacionālie parki nav pasargāti no cilvēku radītā trokšņa. Atvieglojuma nav pat Ziemeļpolā; par to rūpējas kontinentu mainošās reaktīvās lidmašīnas. Turklāt cīņa ar troksni nav tas pats, kas klusuma saglabāšana. Mūsu tipiskās prettrokšņa stratēģijas — ausu aizbāžņi, trokšņu slāpēšanas austiņas, pat trokšņu mazināšanas likumi — nepiedāvā reālu risinājumu, jo tās neko nedara, lai palīdzētu mums atjaunot saikni un ieklausīties zemē. Un zeme runā.

Cilvēces vēsturē esam sasnieguši brīdi, kad globālā vides krīze prasa veikt pastāvīgas dzīvesveida izmaiņas. Vairāk nekā jebkad agrāk mums ir jāiemīlas zemē. Klusums ir mūsu tikšanās vieta.

Mums ir tiesības klusi un netraucēti klausīties dabiskajā vidē un uztvert to ar jebkādu nozīmi, kādu vien varam iedomāties. Ilgi pirms cilvēces radītajām skaņām pastāvēja tikai dabas pasaules skaņas. Mūsu ausis ir attīstījušās perfekti noregulētas, lai dzirdētu šīs skaņas — skaņas, kas krietni pārsniedz cilvēka runas vai pat mūsu visambiciozāko muzikālo priekšnesumu diapazonu: īslaicīgu vēsmu, kas liecina par laikapstākļu maiņu, pirmās putnu dziesmas pavasarī, kas vēsta par zemes atjaunošanos un atgriešanos pie izaugsmes un labklājības, tuvojošos vētru, kas sola atvieglojumu no sausuma, un mainīgo paisumu, kas atgādina par debesu baletu. Visa šī pieredze mūs savieno ar zemi un mūsu evolūcijas pagātni.

"One Square Inch of Silence" ir vieta Hohas lietus mežā , kas ir daļa no Olimpiskā nacionālā parka — iespējams, klusākā vieta Amerikas Savienotajās Valstīs. Taču arī tā ir apdraudēta, aizsargāta tikai ar politiku, ko neīsteno pats Nacionālā parka dienests un neatbalsta atbilstoši likumi. Es ceru, ka "One Square Inch" izraisīs klusu atmodu visos tajos, kas vēlas kļūt par patiesiem klausītājiem.

Dabiskā klusuma saglabāšana ir tikpat nepieciešama un būtiska kā sugu saglabāšana , dzīvotņu atjaunošana, toksisko atkritumu savākšana un oglekļa dioksīda emisiju samazināšana, un tie ir tikai daži no neatliekamajiem izaicinājumiem, ar kuriem mēs saskaramies šajā joprojām jaunajā gadsimtā. Labā ziņa ir tā, ka klusuma glābšana var būt daudz vienkāršāka nekā šo citu problēmu risināšana. Viens likums signalizētu par milzīgu un tūlītēju uzlabojumu. Šis likums aizliegtu visiem gaisa kuģiem lidot virs mūsu neskartākajiem nacionālajiem parkiem.

Klusums nav kaut kā neesamība, bet gan visa klātbūtne. Tas mīt šeit, dziļi, One Square Inch laukumā Hoh lietus mežā. Tā ir laika klātbūtne, netraucēta. To var sajust krūtīs. Klusums baro mūsu dabu, mūsu cilvēcisko dabu, un ļauj mums zināt, kas mēs esam. Ar uztverīgāku prātu un saskaņotāku dzirdi mēs kļūstam par labākiem klausītājiem ne tikai dabā, bet arī viens otrā. Klusumu var nest kā ogles no uguns. Klusumu var atrast, un klusums var atrast tevi. Klusumu var pazaudēt un arī atgūt. Bet klusumu nevar iedomāties, lai gan lielākā daļa cilvēku tā domā. Lai izjustu dvēseli piepildošo klusuma brīnumu, tas ir jādzird.

Klusums ir skaņa, daudzas, daudzas skaņas. Esmu dzirdējis vairāk, nekā varu saskaitīt. Klusums ir koijota mēness apspīdētā dziesma, kas apzīmē gaisu, un tā partnera atbilde. Tā ir krītoša sniega čukstēšana, kas vēlāk izkusīs ar pārsteidzošu regeja ritmu, kas ir tik dzidrs, ka jūs gribēsiet tai dejot. Tā ir apputeksnējo spārnoto kukaiņu skaņa, kas vibrē maigas melodijas, tiem aizsargājoties šaujoties iekšā un ārā no priežu zariem, lai uz brīdi izvairītos no vēsmas, kukaiņu dūkoņas un priežu nopūtu sajaukums, kas paliks ar jums visu dienu. Klusums ir garāmbraucošais kastaņmuguras zīlīšu un sarkankrūšu riekstīšu bars, kas čivina un plivina, atgādinot jums par jūsu pašu ziņkāri.

Vai pēdējā laikā esat dzirdējuši lietu? Amerikas lielie ziemeļrietumu lietus meži, bez šaubām, ir lieliska vieta, kur klausīties. Lūk, ko esmu dzirdējis “One Square Inch of Silence”. Lietus sezonas pirmais posms nemaz nav mitrs. Sākumā no milzīgajiem kokiem krīt neskaitāmas sēklas. Drīz vien seko maigi plīvojošu kļavu lapu aplausi, kas tik klusi nosēžas kā ziemas sega sēklām. Taču šis klusais koncerts ir tikai prelūdija.

Kad pienāk pirmā no daudzajām spēcīgajām lietusgāzēm, atbrīvojot savu vareno himnu, katra koku suga vējā un lietū rada savu skaņu. Pat lielākās lietus lāses, iespējams, nekad nenonāks zemē. Gandrīz 300 pēdu augstumā virs galvas, augstu meža lapotnē, lapas un miza absorbē lielu daļu mitruma... līdz šis gaisa sūklis piesūcas un pilieni pārveidojas un nolaižas tālāk... atsitoties pret zemākiem zariem un krītot uz skaņu absorbējošām sūnu aizkariem... piesitot epifītiskajām papardēm... vāji plunčājoties pa melleņu krūmiem... un dauzot cietās, stingrās sala lapas... pirms beidzot pilieni nedzirdami noliec smalkās, āboliņam līdzīgās koksnes skābenes lapas un pil, lai iesūktos zemē. Dzirdams dienā vai naktī, šis šķidrais balets turpināsies vairāk nekā stundu pēc tam, kad īstais lietus ir beidzies.

Atceroties Roberta Koha, zinātniskās metodes, kas identificē slimību cēloņus, izstrādātāja, brīdinājumu, es uzskatu, ka nekontrolēta klusuma zaudēšana ir kā kanārijputniņš ogļraktuvē — globāla problēma. Ja mēs nevaram ieņemt stingru nostāju šajā jautājumā, ja mēs ignorējam dabiskā klusuma izzušanas problēmu, kā mēs varam sagaidīt labākus rezultātus sarežģītāku vides krīžu risināšanā?