Vienkāršības garīgā gudrība

Austrumu garīgās tradīcijas, piemēram, budisms, hinduisms un daoisms, arī ir veicinājušas dzīvi ar materiālu mērenību un garīgo pārpilnību. No daoistu tradīcijām mums ir šāds Lao-cu teiciens: "Tas, kurš zina, ka viņam ir pietiekami daudz, ir bagāts."

No hinduistu tradīcijām Mahatma Gandijs, garīgais un politiskais līderis, kuram bija liela nozīme Indijas neatkarības iegūšanā, rakstīja: "Civilizācija šī jēdziena īstajā nozīmē sastāv nevis no vajadzību pavairošanas, bet gan apzinātas un brīvprātīgas vajadzību samazināšanas. Tas vien veicina patiesu laimi un apmierinātību." Gandijs juta, ka mūsu vēlmju mērenība palielina mūsu spēju kalpot citiem, un, mīloši kalpojot citiem, rodas patiesa civilizācija. Hinduistu tradīcijās atrodama arī ideja par "nepiederību" jeb ņemt tikai to, kas mums nepieciešams, un rast gandarījumu līdzsvarotā dzīvē.

Iespējams, ka visattīstītākā vidusceļa izpausme starp materiālo pārmērību un trūkumu nāk no budisma tradīcijām. Lai gan budisms atzīst, ka materiālās pamatvajadzības ir jāapmierina, lai realizētu mūsu potenciālu, tas neuzskata mūsu materiālo labklājību par pašmērķi; drīzāk tas ir līdzeklis, lai atmodinātu mūsu kā garīgo būtņu dziļāko dabu. Budisma vidusceļš virzās starp bezjēdzīgu materiālismu, no vienas puses, un nevajadzīgu nabadzību, no otras puses. Rezultāts ir sabalansēta pieeja dzīvošanai, kas harmonizē gan iekšējo, gan ārējo attīstību.

Grieķu skati

Sokrats, Platons un Aristotelis atzina "zelta vidusceļa" nozīmi jeb vidusceļu cauri dzīvei, ko raksturo ne pārmērība, ne deficīts, bet gan pietiekamība. Viņi materiālo pasauli neuzskatīja par primāru, bet gan par instrumentālu, kas kalpo mūsu mācībām par plašāko domu un gara pasauli. Aristotelis atbalstīja līdzsvarotu dzīvi, kas ietvēra mērenību no materiālās puses un piepūli no intelektuālās puses. Viņš sacīja, ka "savaldību un drosmi" iznīcina pārmērība vai trūkums, un to var saglabāt, tikai ievērojot zelta vidusceļu.

Puritāniskie skati

Paradoksāli, lai gan Amerikas Savienotās Valstis ir pasaulē bēdīgi patērētājvalsts, vienkāršajai dzīvei ir spēcīgas saknes Amerikas vēsturē. Agrīnie puritāniskie kolonisti ieveda Amerikā savu "puritānisko ētiku", kas uzsvēra smagu darbu, mērenu dzīvesveidu, līdzdalību kopienas dzīvē un nelokāmu nodošanos garīgām lietām. Puritāņi arī uzsvēra zelta vidusceļu, sakot, ka mums nevajadzētu vēlēties vairāk materiālo lietu, nekā varam efektīvi izmantot. Tas ir no Jaunanglijas puritāniem, ka mēs saņemam sakāmvārdu: "Izmantojiet, nolietojiet, iztikt vai iztikt bez."

Quaker Views

Kvekeriem bija arī spēcīga ietekme uz amerikāņu raksturu, īpaši ar viņu pārliecību, ka materiālā vienkāršība ir svarīgs palīgs garīgās pilnības virzienā. Atšķirībā no puritāņiem viņu spēcīgā līdztiesības sajūta starp cilvēkiem veicināja reliģisko toleranci. Kvekeri uzsvēra smaga darba tikumus pēc sava aicinājuma, prātīgumu un taupību. Lai gan viņi uzskatīja, ka ir tikai dabiski baudīt sava darba augļus, viņi arī atzina, ka mūsu uzturēšanās uz Zemes ir īslaicīga un ka cilvēkiem liela daļa mīlestības un uzmanības jāvelta mūžīgajām lietām.

Transcendentālistu uzskati

Transcendentālisma doma uzplauka 1800. gadu sākumā un vidū Amerikā, un to vislabāk raksturo Ralfa Valdo Emersona un Henrija Deivida Toro dzīve un raksti. Transcendentālisti uzskatīja, ka garīgā klātbūtne piepilda pasauli un, vienkārši dzīvojot, mēs varam vieglāk sastapties ar šo svarīgo dzīvības spēku. Emersonam Transcendentālais ceļš sākās ar sevis atklāšanu un pēc tam noveda pie "šī patības organiskas sintēzes ar apkārtējo dabisko pasauli".

Transcendentālistiem bija godbijīga attieksme pret dabu un viņi uzskatīja dabisko pasauli kā durvis uz dievišķo. Komunicējot ar dabu, Emersons uzskatīja, ka cilvēki var kļūt par "neatņemamu Dievu", tādējādi apzinoties vienotības ar dievišķo galīgo vienkāršību. Toro arī uzskatīja vienkāršību kā līdzekli augstāka mērķa sasniegšanai. Lai gan viņš teica, ka cilvēks "ir bagāts proporcionāli to lietu skaitam, kuras viņš var atļauties, nemaz nerunājot par to", viņu īpaši neuztrauca konkrētais veids, kā kāds dzīvo vienkāršāku dzīvi. Tā vietā viņu vairāk interesēja bagātā iekšējā dzīve, ko varēja iegūt ar netraucētu apceri. Gan Emersonam, gan Toro vienkāršība bija vairāk saistīta ar viņa nodomiem, nevis ar konkrētu īpašumu.

Kā ilustrē šie piemēri, vienkārša dzīve nav jauns sociāls izgudrojums — tās vērtība jau sen ir atzīta. Jaunums ir steidzama nepieciešamība reaģēt uz radikāli mainīgajiem materiālajiem un ekoloģiskajiem apstākļiem, kādos mūsdienu pasaulē atrodas cilvēce. Ar kādu nosaukumu "vienkāršību" var atgūt kā ceļu uz plaukstošu nākotni. Kā vienkāršība ir kalpojusi jūsu dzīves ceļam?