Kā Es kļuvu Par uzņēmēju 66 Gadu vecumā

Nekad nav par vēlu izgudrot sevi no jauna. Ņemiet to no Pola Tasnera — 40 gadus nepārtraukti strādājot citu cilvēku labā, viņš 66 gadu vecumā nodibināja savu jaunuzņēmumu, apvienojot savu ideju par biznesu ar savu pieredzi un aizraušanos. Un viņš nav viens. Kamēr viņš piedalās šajā īsajā, smieklīgajā un iedvesmojošajā sarunā, seniori arvien vairāk pakļaujas saviem uzņēmējdarbības instinktiem un gūst lielus panākumus.

Es vēlētos jūs atgriezt apmēram septiņus gadus atpakaļ savā dzīvē. Piektdienas pēcpusdiena, dažas dienas pirms 2009. gada Ziemassvētkiem. Es biju darbības direktors patēriņa preču uzņēmumā Sanfrancisko, un mani uzaicināja uz sanāksmi, kas jau norisinājās. Šī tikšanās izrādījās mana izstāšanās intervija. Mani atlaida kopā ar vairākiem citiem. Man tajā laikā bija 64 gadi. Tas nebija pilnīgi negaidīts. Es parakstīju papīru kaudzi, savācu savus personīgos priekšmetus un aizgāju, lai pievienotos savai sievai, kura mani gaidīja tuvējā restorānā, pilnīgi nezinot. Pārsteidzot vairākas stundas, mēs abi patiešām muļķīgi piedzērāmies.

Tātad 40 un vairāk gadu nepārtraukta nodarbinātība dažādos lielos un mazos uzņēmumos bija beigusies. Man bija labs tīkls, laba reputācija — es domāju, ka man viss būs labi. Es biju ražošanas un iepakošanas inženieris. Man bija laba pieredze. Tāpat kā daudziem cilvēkiem, pensionēšanās man vienkārši nebija risinājums. Tāpēc es pievērsos konsultācijām nākamos pāris gadus bez jebkādas aizraušanās.

Un tad sāka iesakņoties ideja, kas radās no manām rūpēm par mūsu vidi. Es gribēju izveidot savu biznesu, projektējot un ražojot bioloģiski noārdāmu iepakojumu no atkritumiem — papīra, lauksaimniecības un pat tekstila atkritumiem —, aizstājot toksisko, vienreiz lietojamo plastmasas iepakojumu, no kura mēs visi esam kļuvuši atkarīgi. To sauc par tīro tehnoloģiju, un tā man šķita ļoti nozīmīga. Uzņēmums, kas varētu palīdzēt samazināt miljardiem mārciņu vienreizējās lietošanas plastmasas iepakojuma, kas tiek izgāzts katru gadu un piesārņo mūsu zemi, mūsu upes un mūsu okeānus, un atstāts nākamajām paaudzēm — mūsu mazbērniem, maniem mazbērniem.

Un tā tagad 66 gadu vecumā ar 40 gadu pieredzi es pirmo reizi kļuvu par uzņēmēju.

Paldies. Bet tur ir vairāk.

Daudz problēmu, kas jārisina: ražošana, ārpakalpojumi, darba vietu radīšana, patenti, partnerības, finansējums — tie visi ir tipiski jautājumi jaunuzņēmumam, bet man diez vai ir raksturīgi. Un daži vārdi par finansējumu. Es dzīvoju un strādāju Sanfrancisko. Un, ja jūs meklējat finansējumu, jūs parasti gatavojaties konkurēt ar dažiem ļoti jauniem cilvēkiem no augsto tehnoloģiju nozares, un tas var būt ļoti atturoši un biedējoši. Man ir apavi, kas vecāki par lielāko daļu šo cilvēku.

Es to daru.

Bet pēc pieciem gadiem es esmu sajūsmā un lepns, ka varu dalīties ar jums, ka mūsu ieņēmumi katru gadu ir dubultojušies, mums nav parādu, mums ir vairāki telšu klienti, tika izdots mūsu patents, man ir brīnišķīgs partneris, kurš ir bijis ar mani no paša sākuma, un mēs esam ieguvuši vairāk nekā 20 balvas par paveikto darbu. Bet pats labākais ir tas, ka pasaules plastmasas piesārņojuma krīzē mēs esam iekļāvuši nelielu iespiedumu — ļoti mazu iespiedumu.

Un es šobrīd daru visvērtīgāko un nozīmīgāko darbu savā dzīvē. Varu teikt, ka visu vecumu uzņēmējiem ir pieejams daudz resursu, taču pirms pieciem gadiem es ļoti ilgojos atrast citus pirmos uzņēmējus, kas būtu manā vecumā. Es gribēju sazināties ar viņiem. Man nebija paraugu, absolūti neviena. Šis 20 gadu vecais lietotņu izstrādātājs no Silīcija ielejas nebija mans paraugs.

Esmu pārliecināts, ka viņš bija ļoti gudrs...

Es vēlos kaut ko darīt lietas labā, un es vēlos, lai mēs visi kaut ko darītu lietas labā. Es vēlos, lai mēs sāktu vairāk runāt par cilvēkiem, kuri nekļūst par uzņēmējiem, kamēr viņi nav seniori. Runājot par šiem drosmīgajiem vīriešiem un sievietēm, kuri reģistrējas, kad viņu vienaudži pēc būtības izrakstās. Un pēc tam savienot visus šos cilvēkus dažādās nozarēs, reģionos, valstīs — veidojot kopienu.

Jūs zināt, Mazo uzņēmumu administrācija mums saka, ka 64 procenti no jaunajām darba vietām ASV privātajā sektorā ir pateicoties tādiem maziem uzņēmumiem kā manējais. Un kurš lai saka, ka mēs paliksim mūžīgi mazi? Mums ir interesanta kultūra, kas patiešām sagaida, kad tu sasniegsi noteiktu vecumu, tu spēlēsi golfā vai spēlēsi dambreti, vai visu laiku auklēsi mazbērnus. Un es dievinu savus mazbērnus un arī aizraujos ar kaut ko nozīmīgu darīt globālajā tirgū.

Un man būs daudz kompānijas. Tautas skaitīšanas birojs norāda, ka 2050. gadā šajā valstī būs 84 miljoni senioru. Tas ir pārsteidzošs skaitlis. Tas ir gandrīz divreiz vairāk nekā šodien. Vai varat iedomāties, cik daudz pirmo uzņēmēju būs starp 84 miljoniem cilvēku? Un viņiem visiem būs četru gadu desmitu pieredze.

Tāpēc, kad es saku: "Sāksim runāt vairāk par šiem brīnišķīgajiem uzņēmējiem", es domāju, runāsim par viņu uzņēmējiem, tāpat kā mēs to darām par viņu daudz jaunākiem kolēģiem. Vecākiem uzņēmējiem šajā valstī ir 70 procentu panākumu līmenis, uzsākot jaunus uzņēmumus. 70 procentu panākumu līmenis. Mēs esam kā uzņēmēju Goldensteitas Warriors — un gados jaunākiem uzņēmējiem šis skaitlis samazinās līdz 28 procentiem. Par to liecina Apvienotajā Karalistē bāzētā grupa CMI.

Vai 70 gadus veca uzņēmēja sasniegumi nav tikpat nozīmīgi, tikpat nozīmīgi kā 30 gadus veca uzņēmēja sasniegumi? Protams, viņi ir. Tāpēc es gribētu frāzi "70 virs 70" padarīt tikpat ikdienišķu kā frāzi "30 līdz 30".