Pārsteigums Ir sēkla

Pateicība par visām mazajām (un lielajām) lietām dzīvē

Šis Br. Deivida raksts, kas sākotnēji tika publicēts žurnālā "Spirituality and Health" 2002. gadā, turpina izgaismot brīnuma spēku pateicības veicināšanā. Ar pārsteigumu kā ieejas punktu mēs varam pavisam vienkārši atvērties dzīves sarežģītībai. Šīs spriedzes starp sarežģīto un vienkāršo ironija, ko Br. Deivids izgaismo šajā rakstā, pati par sevi ir pārsteidzoša. Tik ļoti, ka šķiet, ka atšķirība starp vienkāršību un sarežģītību kļūst neaktuāla. To pašu varētu teikt par "mazajām" un "lielajām" lietām dzīvē. Br. Deivids apraksta pārsteigumu kā sēklu un pateicību kā augšanu no šīs sēklas. Varbūt šo paradoksu - liela un maza, vienkārša un sarežģīta - izšķīšana ir šīs sēklas būtība. Vienkāršais ir sarežģīts. Mazais ir liels. Tas viss ir apbrīnojami. Tas viss ir mūsu uzmanības vērts. Un tas viss ir pateicības iemesls.

Vai esat kādreiz pamanījuši, kā jūsu acis atveras mazliet platāk, kad esat pārsteigti? Tas ir tā, it kā jūs būtu gulējuši, tikai sapņojuši vai lunatiskā veidā staigājuši, veicot kādu ikdienas darbību, un dzirdat savu iecienītāko melodiju radio, vai paceļat acis no peļķēm autostāvvietā un redzat varavīksni, vai zvana telefons, un tā ir veca drauga balss, un pēkšņi jūs esat nomodā. Pat nevēlams pārsteigums mūs iztraucē no pašapmierinātības un liek mums atdzīvoties. Sākumā mums tas var nepatikt, bet, atskatoties, mēs vienmēr varam to atpazīt kā dāvanu. Vienmuļība ir vienāda ar nāvi; pārsteigums ir vienāds ar dzīvību. Patiesībā mans mīļākais vārds Tam, kuru es pielūdzu ar brīnumu – vienīgais vārds, kas neierobežo Dievu – ir Pārsteigums.

Tieši šajā brīdī, atceroties garīgos milžus, kurus man ir bijusi privilēģija satikt – Māti Terēzi, Tomasu Mertonu, Dorotiju Deju, Viņa Svētību Dalailamu –, es joprojām jūtu viņu izstaroto dzīvības enerģiju. Bet kā viņi ieguva šo vitalitāti? Šajā pasaulē pārsteigumu netrūkst, bet šāds starojošs dzīvīgums ir retums. Es novēroju, ka visi šie cilvēki bija dziļi pateicīgi, un tad es sapratu noslēpumu.

Pārsteigums ir sēkla. Pateicība dīgst, kad mēs pieņemam pārsteiguma izaicinājumu.

Pārsteigums mūs automātiski nepadara dzīvus. Dzīvība ir došanas un ņemšanas, atbildes jautājums. Ja mēs ļaujam pārsteigumam mūs tikai mulsināt, tas mūs apdullinās un kavēs mūsu izaugsmi. Tā vietā katrs pārsteigums ir izaicinājums uzticēties dzīvei un tādējādi augt. Pārsteigums ir sēkla. Pateicība dīgst, kad mēs paceļamies pārsteiguma izaicinājumam. Diženās būtnes Gara valstībā ir tik intensīvi dzīvas, jo viņas ir tik dziļi pateicīgas.

Pateicību var uzlabot ar praksi. Bet ar ko lai sāk iesācēji? Acīmredzamais sākumpunkts ir pārsteigums. Jūs atklāsiet, ka varat izaudzēt pateicības sēklas, vienkārši atbrīvojot vietu. Ja notiek pārsteigums, kad parādās kaut kas negaidīts, negaidīsim neko. Sekosim Alises Volkeres padomam. "Negaidi neko. Dzīvo taupīgi, balstoties uz pārsteigumu."

Neko negaidīt var nozīmēt neuztvert par pašsaprotamu, ka jūsu automašīna iedarbināsies, pagriežot atslēgu. Izmēģiniet šo, un jūs pārsteigs tehnoloģiju brīnums, kas ir patiesas pateicības vērta. Vai arī jūs varbūt nesajūsmina jūsu darbs, bet, ja uz brīdi jūs varat pārstāt to uzskatīt par pašsaprotamu, jūs vispār izjutīsiet pārsteigumu, ka jums ir darbs, kamēr miljoniem cilvēku ir bez darba. Ja tas jūsos liks sajust kaut nelielu pateicības dzirksti, jūs visu dienu jutīsieties nedaudz priecīgāki, nedaudz dzīvīgāki.

Tiklīdz mēs pārstājam uztvert lietas kā pašsaprotamas, mūsu pašu ķermeņi kļūst par vienu no pārsteidzošākajām lietām.

Tiklīdz mēs pārstājam visu uztvert kā pašsaprotamu, mūsu pašu ķermeņi kļūst par vienu no pārsteidzošākajām lietām. Mani nebeidz pārsteigt, ka mans ķermenis katru sekundi gan saražo, gan iznīcina 15 miljonus sarkano asins šūnu. Piecpadsmit miljoni! Tas ir gandrīz divreiz vairāk nekā Ņujorkas tautas skaitīšanas skaitlis. Man stāsta, ka mana ķermeņa asinsvadi, ja tie būtu izvietoti vienā līnijā, sniegtos apkārt pasaulei. Tomēr manai sirdij nepieciešama tikai viena minūte, lai sūknētu asinis caur šo filigrāno tīklu un atpakaļ. Tā to dara minūti pēc minūtes, dienu pēc dienas, pēdējos 75 gadus un joprojām turpina sūknēt asinis ar 100 000 sirdspukstiem ik pēc 24 stundām. Acīmredzot man tas ir dzīvības vai nāves jautājums, tomēr man nav ne jausmas, kā tas darbojas, un šķiet, ka tas darbojas pārsteidzoši labi, neskatoties uz manu nezināšanu.

Es nezinu, kā manas acis pielāgojas, tomēr, kad es dziedu sveču gaismā, tās ir 100 000 reižu jutīgākas pret gaismu nekā tad, kad es lasu ārā uz lieveņa pusdienlaikā. Es nezinātu, kā dot norādījumus 35 miljoniem gremošanas dziedzeru savā kuņģī, lai sagremotu vienu vienīgu zemeni; par laimi, viņi zina, kā paveikt savu darbu, pat bez mana padoma. Kad es par to domāju, apsēžoties ēst, mana sirds piepildās ar pateicību.

No ikdienas pārsteigumu pieticīgā sākuma punkta pateicības prakse ved uz šiem pārpasaulīgajiem augstumiem.

Šajos brīžos es varu identificēties ar psalmistu, kurš izbrīnā iesaucās: “Es esmu brīnišķīgi radīts!” (Ps.139:14) No turienes ir tikai mazs solis, lai visu Visumu un katru tā mazāko daļiņu saskatītu kā pārsteidzošu. No ikdienas pārsteigumu pieticīgā sākuma punkta pateicības prakse ved uz šiem transcendentālajiem augstumiem. Tomass Kārlails norādīja uz šiem garīgās apziņas virsotnēm, rakstot: “Pielūgsme ir transcendentāls brīnums” – transcendentāls pārsteigums.