Džefs Kaufmans un Džūlija Vaiza ir jauns pāris, kas dzīvo Bostonā. Džefs ir Google programmatūras inženieris, bet Džūlija ir sociālā darbiniece. Dažus pēdējos gadus viņi ir atdevuši gandrīz 60 procentus no saviem pēcnodokļu ienākumiem labdarības organizācijām, kas strādā, lai samazinātu nabadzību un glābtu dzīvības jaunattīstības valstīs. Neskatoties uz to, ka apvienotie ienākumi ir krietni seši skaitļi, viņi sev tērē nedaudz vairāk par USD 15 000 gadā. Kopš 2008. gada viņi ir atdevuši vairāk nekā 250 000 USD.
Tā ir liela nauda, un tas izklausās kā liels upuris. Bet viņi uzstāj, ka tā nav. Savā emuārā Džūlija raksta: "Lietas, kas mums visvairāk patīk — pavadīt laiku kopā ar ģimeni un draugiem, muzicēt, dejot, ēst gatavošanu, lasīt — ir visas lietas, ko mēs varam darīt ar nelielu budžetu. Ja mēs atdotu mazāk, mēs tērētu vairāk sev, bet, iespējams, nebūtu manāmi laimīgāki." Viņa saka, ka dāvināšana ir viena no vissvarīgākajām lietām viņas dzīvē, un viņa to dara, jo uzskata, ka "cilvēkiem — visiem cilvēkiem, pat attāliem cilvēkiem — nevajadzētu lieki ciest un mirt."
Es piekrītu šai pārliecībai. Salīdzinot ar Džefa un Džūlijas ziedojumu, mans ziedojums ir kritums, bet tomēr man izdevās ziedot aptuveni 11 procentus no saviem ienākumiem pagājušajā gadā, lielāko daļu no tiem labdarības organizācijām, kas strādā, lai glābtu vai uzlabotu dzīvības jaunattīstības valstīs. Un es plānoju dot vairāk.
Es atklāju, ka liela atdeve ir atšķirīga. Veicot nozīmīgu ziedojumu, rodas sajūta, ka sniedzat ieguldījumu misijas īstenošanā, jūtat taustāmu ietekmi un jūtat, ka esat nozīmīgs. Lai kaut ko mainītu, jums nav jāpieliek lielas pūles: piemēram, Indijā vai Kenijā bērna attārpošana maksā tikai aptuveni 30 ASV centus , un Malāvijā vai Kongo Demokrātiskajā Republikā pretmalārijas gultas tīkla iegādes un izplatīšanas izmaksas svārstās no aptuveni 5 līdz 7,50 USD. Bet, ja jūs varat atļauties palielināt šos skaitļus, dodot vairāk, jūs varat palīdzēt uzlabot simtiem vai pat tūkstošiem cilvēku dzīvi. Izmantojiet Life You Can Save labdarības ietekmes kalkulatoru, lai noskaidrotu, cik cilvēkiem jūs varētu palīdzēt ar doto ziedojumu.
Kad es pirmo reizi nolēmu sākt dot lielākus līdzekļus, mana filozofija bija "dot, līdz sāp." Bet tagad es uz to skatos savādāk. Pēdējo desmit gadu laikā esmu pielicis pūles, lai izpētītu savu īpašumu, savus ieradumus un savu dzīvesveidu, lai likvidētu to, kas man nav vajadzīgs vai kas nesniedz man laimi. Rezultāts ir tāds, ka lielākā daļa lietu, kas man pieder vai ko daru savā dzīvē, ir tur, jo es apzināti izvēlējos tās paturēt (vai turpināt tās darīt). Tas mani iepriecina, kas savukārt samazina vēlmi pirkt arvien vairāk lietu, jo esmu apmierināta ar to, kas man ir. Es varu dot vairāk, jo es vēlos mazāk.
Lietojot šo procesu visos savas dzīves aspektos, tas virza jūs uz to, ko iepriekš aprakstīja Džūlija Vīza: jūs atklājat, ka jums nav jātērē daudz naudas, lai atrastu laimi un prieku. Pat ar pieticīgiem ienākumiem jūs varat atklāt, ka jums ir pāri nauda ziedošanai, nejūtoties kā upuris. Filozofs Tobijs Ords izdarīja kaut ko līdzīgu, kad viņš izdomāja, cik daudz naudas viņam katru gadu būs nepieciešams, lai finansētu vienkāršu, bet ērtu dzīvesveidu, un pēc tam publiski apņēmās visu, ko nopelnījis virs šīs summas, katru gadu atdot efektīvām labdarības organizācijām visu atlikušo darba mūžu.
Ne visi var atļauties dot lielus līdzekļus: jums vai nu jāgūst ērti ienākumi, vai arī jāatrod veidi, kā dzīvot krietni zem saviem līdzekļiem. Šīs iespējas mums visiem nav pieejamas. Bet, kā raksta Džūlija Vīza: "Jums nav jābūt bagātam, lai būtu dāsns. Cilvēkiem, kuriem ir daudz naudas, tas varētu būt vieglāk, bet tie no mums, kuriem jādomā par īri un pārtikas precēm, joprojām var paveikt daudz. Mana vecmāmiņa ziedoja 10 procentus no saviem ienākumiem, kamēr viņa pati kontrolēja savu naudu, pat tad, kad viņa dzīvoja no sociālās apdrošināšanas pārbaudēm."
Manuprāt, tas ir šāds: ir daudz citu lietu, ko es varētu darīt ar naudu, ko katru gadu atdodu efektīvām labdarības organizācijām. Bet vai es varu izdomāt ko labāku ar to darīt? Nē. Tas šķiet vislabākais iespējamais manas naudas izlietojums. Es esmu daudz laimīgāks, dodot lielu, nekā dzīvojot lielā apmērā.
COMMUNITY REFLECTIONS
SHARE YOUR REFLECTION
3 PAST RESPONSES
No matter how low one's income is, it's always possible to give something...but it's been slipping down into what North Americans call poverty that's made me commit to giving to individuals on a give-and-take basis, rather than either taking or giving handouts from "programs." "Programs" that go beyond disaster relief seem to have an unintended consequence of training people to think, and define themselves, into a Giver Class and a Taker Class--which is very bad for both--rather than bonding through an individual or community-level give-and-take.
"Programs" also tend to have an industrial-assembly-line approach to problems. That's fine if the goal is to dispense treatment in one epidemic, like the worm treatment discussed in the article, or the surgeries discussed in the comment below. It's not so fine once people start thinking about "health care" in general, since the people in the target population are individuals with different needs, and what helps one won't necessarily help another. That's how communities end up with bizarre crises, like one that's stuck in my mind for fifteen years--Medicare/Medicaid financed therapy for paraplegics who were elderly or had major brain damage, but not for what turned out to be a good-sized community of paraplegics who could actually go back to work or school if they had therapy.
So...as a rich man's penniless widow I still give to various causes, but I give much more selectively, thinking much harder about how the project described would work for people I know, whether it would give us the help we need (to collect fair payment for what we do) or write us off as useless paupers. I have a utility bill to pay...but do I want some kind of handout to help poor old needy useless blighters pay their bills, or do I want wages for work?
[Hide Full Comment]One year I gave $250 to an organization that does surgeries on babies with cleft palate. The group's materials said this was the amount one surgery cost. I felt so, so good that I changed one person's life -- permanently!
I live very simply on a small income. My husband and I drive ancient vehicles and live in a home that resembles a chicken coop from the outside. That was the most I have ever given to one group, and at the time I felt compelled to do it, even though it was a lot of money for me.
The afterglow has lasted for years. Giving big -- whatever that means of each of us -- is so rewarding!
Here's to giving, large or small. It makes a difference. And agreed, here's to living more simply. One of the best decisions I ever made was selling my small home and most of my possessions to create/facilitate a volunteer literacy project in Belize. Through that choice I was able to serve 33,000 students and train 800 teachers. That experience opened up so many doors to other volunteering adventures collecting and sharing people's real life stories of hope, innovation and overcoming adversity. I chose to live under the poverty line for 9 years and I felt absolutely rich! Thank you to all those who choose to serve others and to share their gifts: whether time and talents or monetarily! Hugs from my heart to yours!