Ziemas saulgrieži: svētība garākajai Naktij

Svētība garākajai naktij

Visu šo mēnešu laikā
kā ēnas
ir pagarinājušies,
šī svētība ir bijusi
savācot sevi,
gatavojot,
gatavojoties
šonakt.

Tas ir praktizēts
ejot tumsā,
ceļo ar
acis aizvērtas,
sajūta savu ceļu
pēc atmiņas
ar pieskārienu
pēc mēness vilkšanas
pat kad tas mazinās.

Tāpēc ticiet man
kad es tev saku
šī svētība būs
sasniegt tevi
pat ja tu
nav pietiekami daudz gaismas
to izlasīt;
tas tevi atradīs
pat ja jūs nevarat
redzi nākam.

Jūs zināt
tā brīdis
ierodoties
pēc jūsu atbrīvošanas
no elpas
tu esi turējis
tik ilgi;
atslābums
no saspiešanas
tavās rokās,
no sajūga
ap sirdi;
retināšana
no tumsas
kas bija uzzīmējis sevi
tev apkārt.

Šī svētība
nenozīmē
lai atņemtu nakti
bet tas zina
tā slēptie ceļi,
zina atpūtas vietas
pa ceļu,
zina, ko tas nozīmē
ceļot
uzņēmumā
no drauga.

Tātad, kad
šī svētība nāk,
paņem tā roku.
Celies augšā.
Dodieties ceļā
jūs nevarat redzēt.

Šī ir nakts
kad var uzticēties
ka jebkurš virziens
tu ej,
tu staigāsi
rītausmas virzienā.

— Jans Ričardsons
no The Cure for Sorrow: A Book of Blessings for Times of Grief