Apvienoto Nāciju Organizācija: Meditācija Mieram

"Pašreizējam globālajam satraukumam, kas raksturīgs visiem lielajiem radikālas pārejas periodiem, ir jādod vieta dinamiskas cerības un ticības izpausmei cilvēku ģimenes, īpaši tās jauniešu, spējai veidot jaunu zemi, humānāku kopienu, nākotni, kas atvērta lielākam priekam un radošākai tapšanai."

Šis paziņojums, kas šodien ir drosmīgs, tika izteikts garīgo līderu sanāksmē Apvienoto Nāciju Organizācijas 30. gadadienā, 1975. gada 24. oktobrī.

Sapulcei tuvojoties beigām, brālis Deivids Steindls-Rasts vadīja grupu tālāk esošajā meditācijā. Šķiet piemēroti šodien, 2016. gada Starptautiskās miera dienas priekšvakarā, dalīties ar šo aicinājumu “ar godbijību nostāties uz cilvēcisko jēgas meklējumu kopīgā pamata plecu pie pleca ar visiem, kas jebkad stāvējuši uz šīs zemes savās meklējošās domās, savās skaistuma svinībās un uzticīgajā kalpošanā”.

Māsas un brāļi garā:

Mēs esam bijuši liecinieki svarīgam un dziļi aizkustinošam notikumam, kas ir svarīgs ne tikai mums, kas to redzējām, bet arī Apvienoto Nāciju Organizācijas vēsturei un līdz ar to visai cilvēku ģimenei.

Ir tikai pareizi, ka mēs vēlamies nosvinēt šī lielā notikuma noslēgumu ar pateicīgu sirds žestu.

Bet ar to nepietiktu, ja kāds jūsu priekšā pasludinātu svētību vai lūgšanu. Mums šajā brīdī kopā jāizdara šis pateicīgais sirds žests. Es aicinu jūs to darīt.

Tā kā mēs patiesi esam vienoti sirdī, mums jāspēj atrast kopīgu Gara izpausmi, kas mūs šajā brīdī aizkustina. Taču mūsu valodu dažādība mēdz mūs šķelt. Tomēr, ja vārdu valoda neizdodas, klusā žestu valoda palīdz paust mūsu vienotību. Izmantojot šo valodu, celsimies un stāvēsim.

Lai mūsu celšanās ir izpausme, ka mēs ceļamies uz šo notikumu, dziļi apzinoties, ko tas nozīmē.

Lai mūsu stāvēšana ir apdomīgs žests: apzinoties zemi, uz kuras mēs stāvam, vienu mazo zemes gabalu uz šīs zemes, kas nepieder vienai tautai, bet visām vienotām tautām. Patiešām, tas ir ļoti mazs zemes gabals, taču tas ir cilvēku saskaņas simbols, patiesības simbols, ka šī nabadzīgā, slikti izturētā zeme pieder mums visiem kopā.

Kad mēs stāvam, tāpat kā augi, kas stāv uz laba zemes gabala, iegremdēsim savas saknes dziļi mūsu apslēptajā vienotībā. Ļaujiet sev sajust, ko nozīmē stāvēt, un paplašināt savas iekšējās saknes.

Iesakņojušies sirds augsnē, pakļausimies Gara vējam, vienam Garam, kas aizkustina visus, kas ļaujas aizkustinātiem. Ieelposim dziļi viena Gara elpu.

Ļaujiet mūsu stāvētājiem liecināt, ka mēs ieņemam kopīgu nostāju.

Lai mūsu nostāja ir cieņas izpausme visiem tiem, kas pirms mums ir iestājušies par cilvēku vienotību.

Nostāsimies ar godbijību uz mūsu kopējo cilvēcisko centienu zemes, pievienojoties visiem tiem, kas stāvēja uz šīs zemes, no pirmā instrumentu veidotāja līdz vissarežģītāko mašīnu un iestāžu inženieriem.

Nostāsimies ar godbijību uz cilvēcisko jēgas meklējumu kopīgā pamata, plecu pie pleca ar visiem, kas jebkad stāvējuši uz šīs zemes savās pētošajās domās, savās skaistuma svētībās un uzticīgajā kalpošanā.

Stāsimies godbijībā visu to priekšā, kuri mūsu kopīgā zemē piecēlās, lai mūs saskaitītu, piecēlās – un tika nocirsti.

Atcerēsimies, ka piecelties tā, kā mēs tagad esam piecēlušies, nozīmē gatavību atdot dzīvību par to, par ko viņš iestājas.

Stāsimies ar bijību tiem tūkstošiem un tūkstošiem zināmo un nezināmo, kuri ir atdevuši savu dzīvību mūsu cilvēku ģimenes kopīgajam mērķim.

Noliecam galvas. Nolieksim galvas viņu priekšā.

Stāvēsim un noliecīsim galvas, jo stāvam zem tiesas.

Mēs stāvam zem tiesas, jo “viens ir cilvēka gars”. Ja mēs esam vienoti ar varoņiem un praviešiem, mēs esam vienoti arī ar tiem, kas viņus vajāja un nogalināja. Viens ar rokaspuišiem, tāpat kā mēs esam viens ar upuriem. Mums visiem ir kopīga cilvēka diženuma godība un cilvēka neveiksmes kauns.

Ļaujiet man aicināt jūs tagad koncentrēt savu prātu uz visnecilvēcīgāko iznīcināšanas aktu, kādu jūs varat atrast savā atmiņā. Un tagad ņemiet to kopā ar visu cilvēku vardarbību, visu cilvēcisko alkatību, netaisnību, stulbumu, liekulību, visu cilvēcisko postu un paceliet to visu ar visu savas sirds spēku līdzjūtības un dziedināšanas straumē, kas pulsē cauri pasaules sirdij – centrā, kurā visas mūsu sirdis ir vienotas. Tas nav viegls žests. Dažiem no mums tas var šķist pārāk grūti. Taču, kamēr mēs nevaram sasniegt un ar savām dziļākajām saknēm pieskarties šim kopīgajam saskaņas un līdzjūtības avotam, mēs savā sirdī vēl neesam apgalvojuši, ka vienotība ir mūsu kopējās cilvēktiesības.

Stingri stāvot, tad šajā vienotībā aizvērsim acis.

Aizvērsim acis, lai, saskaroties ar nākotni, pievestu pie sevis mūsu aklumu.

Pievērsim acis, lai koncentrētu savu prātu uz iekšējo gaismu, mūsu vienoto gaismu, kuras spožumā varēsim staigāt kopā arī tumsā.

Aizvērsim acis kā paļāvības žestu uz viena Gara vadību, kas mūs aizkustinās, ja atvērsim savas sirdis.

“Viens ir cilvēka gars”, bet cilvēka Gars ir vairāk nekā cilvēks, jo cilvēka sirds ir neizdibināma. Šajā dziļumā klusībā iegremdēsim savas saknes. Tur ir mūsu vienīgais miera avots.

Pēc brīža, kad es aicināšu jūs atkal atvērt acis, es aicināšu arī jūs šajā Garā ar miera sveicienu vērsties pret cilvēku, kas jums ir blakus. Lai mūsu svētki sasniedz kulmināciju un noslēdzas ar šo žestu, ar kuru mēs viens otru sūtīsim kā miera sūtņus. Darīsim to tagad.

Miers lai ar jums visiem!