Bungas sirdsdarbība

Half Moon Bay, kur mēs dzīvojam, dzīvoja puisis vārdā Kens, kurš bija bezpajumtnieks. Viņš dzīvoja zem tilta Main Street. Viņš dzīvoja savā automašīnā un veidoja kokgriezumus. Tāpēc visi viņa kokgriezumi bija salikti tur zem tilta, un viņš tur dienas laikā vienkārši pavadīja laiku.

Tobrīd es tikko biju pārdzīvojusi ļoti sāpīgu šķiršanos, mana dzīve bija diezgan nemierīga. Es jutos ļoti nemierīga un nelaimīga, domāju, ko es darīšu, kas notiks manā dzīvē.

Reiz es pastaigājos pa Galveno ielu ar savu dēlu Ādamu, kuram tolaik bija apmēram 12 vai 13 gadi. Viņš tikko sāka interesēties par bungām.

Viņš teica: "Tēt, es gribu tev parādīt vienu no saviem bungu skolotājiem."

Es teicu: "Protams."

Tā nu viņš mani aizved zem tilta, kur atrodas Kens. Un viņš teica: "Es mācos spēlēt bungas no Kena."

Es teicu: "Ko?! Tu mācies spēlēt bungas no šī bezpajumtnieka, kurš dzīvo zem tilta?"

Viņš teica: "Jā, nāc lejā un paskaties."

Es nebiju pārāk priecīgs par visu notikušo, bet es atbraucu lejā un satiku Kenu. Un es uzzināju viņa stāstu.

Kens bija bijis vidusskolas skolotājs netālu esošajā Redvudas pilsētā, un dzīve viņam bija sagādājusi dažas problēmas. Viņš zaudēja darbu, laulību, mājas, visu. Viņam nebija nekā.

Bet, sēžot tur zem tilta kopā ar Kenu, es pamanīju, ka viņš ir ļoti mierīgs. Šķita, ka ar viņu viss ir kārtībā. Dzīve bija vienkārši skaista.

Es jautāju: "Ken, kāpēc es jūtos tā, it kā es patiesībā nebūtu apmierināts ar savu dzīvi? Man ir tik daudz, bet tev nav nekā. Kas notiek? Kā tu vari būt tik laimīgs ar savu dzīvi?"

Kens izvilka bungas un sāka tās sist.

Viņš teica: "Šī ir sirdsdarbība, kas vienmēr ir klātesoša. Mūsu pašu sirdsdarbība; mūsu dzīves sirdsdarbība."

Un viņš sāka spēlēt savas bungas.

Tad Ādams, 12 gadu vecumā, apsēžas un arī sāk spēlēt bungas. Viņš bija klātesošs. Un, kad viņš bija klātesošs, tas viņam izpaudās bungu ritmā – tā bija pamata sirdsdarbība.

Tā nu Ādams kļuva par daļu no bērnu grupas, kas katru otrdienas vakaru devās zem tilta un kopā ar Kenu spēlēja bungas. Tajā brīdī es jutos pilnīgi labi. Arī visi pārējie bērnu vecāki jutās labi. Mēs bijām pārliecināti, ka bērni ir labās rokās.

Ādams un viņa draugi uzzināja par sazināšanos ar šo vienkāršo sirdspukstu.

Pārtinot uz priekšu apmēram 20 gadus.

Ko Ādams tagad dara? Viņš ir mūzikas skolotājs Sanfrancisko. Viņš apmeklē skolas dažādās apkaimēs. Viņš saka, ka dažreiz tur valda liels haoss, īpaši nabadzīgos rajonos. Daži bērni ir bez pajumtes vai arī nezina, kur būs viņu vecāki; šo bērnu dzīvēs notiek tik daudz kas. Un viņš māca bērniem spēlēt bungas, ienākot klasē. Tad, tā vietā, lai pieceltos klases priekšā un dotu viņiem norādījumus, nevis teiktu: "Lūk, par ko ir mūzika. Lūk, C gamma. Lūk, D gamma." - viņš vienkārši sēž klasē un vēro, kā bērni skraida apkārt un met viens otram lietas, un dara to, ko viņi dara.

Tad viņš sāk sist bungas.

Galu galā bērni sāk sist bungas. Un viņi atrod ritmu, kas viņus satur kopā. Tā viņš sāk savas mūzikas nodarbības.

Viņš man pastāstīja par vienu meiteni, kura patiesībā ir bezpajumtniece un nezina, kur ir viņas tēvs, un viņas mātei ir dažas problēmas. Neviens viņu ģimenē nav beidzis vidusskolu. Viņa sāka spēlēt vijoli un ir ļoti sajūsmināta. Viņa vēlas doties uz koledžu un kļūt par mūziķi. Un viņš viņu iedrošina.

Tur ir Kens, joprojām zem tilta Pusmēness līcī. Viņš nav iedziļinājies savā stāstījumā par to, ko dzīve ar viņu ir nodarījusi. Viņš vienkārši ir ar tagadnes sirdspukstiem.