Kā mūsu pateicība Var veicināt Mieru pasaulē?

Katru dienu mēs esam liecinieki kara nežēlībai un zvērībām un varam justies bezcerīgi vai šaubīties, ka viss, ko mēs darām kā indivīds, var pozitīvi ietekmēt. Nesen tika atzīmēta Starptautiskā Pasaules miera diena, tāpēc tagad varētu būt piemērots laiks pārdomāt, kā mūsu pašu pateicība var kaut ko mainīt.

Man patīk dzen teiciens:

Ja dvēselē ir gaisma,
Cilvēkā ir skaistums,
Ja cilvēkā ir skaistums,
Mājā būs harmonija,
Ja mājā valda harmonija,
Tautā būs kārtība,
Ja tautā ir kārtība,
Pasaulē būs miers.

Ja vēlamies panākt mieru pasaulē, mums vispirms ir jāpajautā sev, vai tas, kā mēs domājam un ko sakām un darām, var kaut ko mainīt. Tas nav banāls jautājums. Vispirms mums tas jājautā, vai pateicībai ir jābūt nozīmīgai un tai jābūt pārveidojošam spēkam.

Pateicība ienes gaismu dvēselē, jo tā izgaismo mūsu savstarpējās saiknes sajūtu. Tas mūs uzreiz pamodina uz to, ko saņemam viens no otra. Tas attiecas ne tikai uz mūsu tiešajiem sakariem ar cilvēkiem, kurus mēs personīgi pazīstam, bet arī uz plašu cilvēku loku, kas sniedz ieguldījumu mūsu pasaulē. Piemēram, vienkārši pārdomājot pateicību par rīsiem, kurus gatavojamies ēst ēdienreizes laikā, mēs varam paplašināt mūsu izpratni par tiem, kas iestādīja rīsus Indijā, un pēc tam tiem, kas novāca rīsus, transportēja un pārdeva tos. Tūkstošiem cilvēku tādā veidā varētu viņiem pateikties.

Šāda savstarpējās saiknes sajūta izgaismo "gaismu mūsu dvēselē", jo tā izved mūs no mūsu individuālisma un nošķirtības un virzās uz mūsu absolūtās atkarības no citiem atzīšanu. Tas var likt mums justies mazāk vienaldzīgiem pret citiem nodarīto bezjēdzīgo aizvainojumu. Filozofs Emanuels Levins ir apgalvojis, ka savstarpējās saiknes sajūta ir nepieciešama, lai uzņemtos "radikālu atbildību" par otru, kas ir nepieciešama, lai liktu mums rīkoties ētiski un uzvesties patiesi kā cilvēks.

Viens no spēcīgākajiem veidiem, kā atdot, ir atzīt citiem to, ko esam no viņiem saņēmuši.

Kad mēs atzīstam to, ko saņemam no cita, tam ir motivējošs spēks, kas mudina mūs atdot. Viens no spēcīgākajiem veidiem, kā atdot, ir atzīt citiem to, ko esam no viņiem saņēmuši. Tas rada to, ko sociālantropoloģe Mārgareta Visere raksturo kā “izlūkošanu” – citu cilvēku vērtības atpazīšanu viņu cilvēciskumā, izsakot viņiem pateicību.

Piemēram, ja ejam uz stūra veikalu un veikalnieks pulksten 21.00 pēc garas darba dienas izskatās noguris, mēs varētu teikt kaut ko līdzīgu: “Es ļoti novērtēju jūsu pūles, lai veikals būtu atvērts tik vēlu vakarā, lai es varētu nopirkt šo pienu”. Šķiet, ka tas ir tik mazs žests, taču tam varētu būt milzīga ietekme pasaulē, kurā šis veikalnieks tiek uzskatīts par personu, kas ir tur tikai, lai sniegtu darījumu pakalpojumu, tāpēc nav īpaši pelnījis mūsu pateicību. Katru reizi, kad izsakām patiesu pateicību, mēs savas attiecības mazāk balstām uz darījumiem, bet vairāk uz atzinību par to, ka mēs esam dāvājuši citu cilvēku. Kā saka sociologs Georgs Simels, pateicība nodrošina cilvēces morālo kohēziju.

Vissvarīgākais ir tas, ka viņa mums māca, ka mēs nevaram sniegt apstiprinājumu – šo izlūkošanu caur pateicību – sev. Tas mums ir jādod citiem.

Kad cilvēki jūtas atzīti caur citu izteikto pateicību, viņi jūtas vairāk apstiprināti. Mārgareta Visere stāsta, ka tas ir būtiski mūsu piederības sajūtai, identitātei un attiecībām. Vissvarīgākais ir tas, ka viņa mums māca, ka mēs nevaram sniegt apstiprinājumu – šo izlūkošanu caur pateicību – sev. Tas mums ir jādod citiem.

Pateicība izgaismo arī stāvokli, kas ir tās pretstats – aizvainojums. Vārdi, ko mēs lietojam attiecībā uz citiem un par citiem, ir galvenie pārdomu punkti par to, vai tie rodas aizvainojuma vai pateicības dēļ. Ja mēs atrunājamies, aprunājamies vai noniecinām, mēs rīkojamies pretēji izlūkošanai vai savstarpējai saistībai. Mēs atdalām un atdalām sevi no citiem un neapliecinām viņus.

Lielāko daļu karu un zvērību pamatā ir aizvainojums, ko mēs turam savās sirdīs. Mūsu pārdomas par to, kā nākamreiz varētu darīt lietas savādāk, ne tikai virza mūs uz pateicību un personīgo integritāti, bet arī ir būtisks solis ceļā uz mieru pasaulē. Mēs uzņemamies "radikālu atbildību". Mūsu pašu pateicība var kaut ko mainīt.