Banānu kūka Un pilnīgas sāpes: Ko Londona Man iemācīja Par cilvēka Dabu

Pārdomas par komunikāciju, līdzjūtību un klusu aprūpi no Keralas līdz Apvienotajai Karalistei.

--------

Viena pēcpusdiena Voltemstovā

Kādu pēcpusdienu Voltemstovā, kur apmetos pie drauga, iegāju nelielā vietējā lielveikalā un sasveicinājos ar pārdevēju. Viņa vārds bija Favads. Pēc dažām minūtēm mēs bijām dziļi iegrimuši sarunā — viņš bija no valsts, kas nav pārāk tālu no manējās, kuru veidojuši gadu desmitiem ilguši konflikti un izturība. Favads runāja par mājām, par to, cik ļoti tās ir mainījušās. Viņš man teica, ka noziedzība ir tik ļoti samazinājusies, ka pārdevēji tagad var atstāt ratiņus bez uzraudzības naktī. "Nākamajā rītā jūs tos atradīsiet neskartus," viņš teica ar klusu lepnumu.

Bet tad viņš runāja arī par sarežģītajām pārmaiņām — kā jaunām meitenēm vairs nebija ļauts iet skolā, kā ikdienas dzīve bija sašaurinājusies pieaugošo ierobežojumu dēļ. Mēs runājām atklāti, sirsnīgi, cilvēcīgi pret cilvēcisku.

Vēlāk, kad es par šo pieredzi pastāstīju dažiem vietējiem draugiem, viņi mani maigi brīdināja: “Šeit lietas tā nedarbojas. Apvienotā Karaliste ir ļoti privāta vieta. Ar svešiniekiem tā runāt nedrīkst — tas nav pieņemami.”

Es biju pārsteigts. Vai es kļūdījos, iesaistoties šādā cilvēciskā apmaiņā? Vai atklātība tagad tiek uzskatīta par uzmācīgu?

Banānu kūka un maiga atbilde

Tomēr jau nākamajā rītā notika kaut kas skaists. Mana drauga britu kaimiņš — laipns, baltādains kungs — pieklauvēja pie durvīm ar siltu banānu kūku, ko tikko bija cepusi viņa sieva. Viņš ne tikai atnesa kūku, bet arī palika aprunāties. Mēs runājām par visu un neko, un tas šķita dabiski. Es nodomāju: varbūt tā nav par “britu” vai “indiešu” piederību.

Varbūt laipnībai nav nacionālās etiķetes. Varbūt līdzjūtībai, tāpat kā sarunai, ir nepieciešama tikai neliela atvērtība, lai tā plūstu.

Braitona: divi stāvi, divas nastas, nav vārdu

Vēlāk Braitonā es paliku pie citas draudzenes — brīvprātīgās vietējās pašvaldības mediatores. Tajā nedēļā viņa bija apmeklējusi konflikta risināšanas sanāksmi starp divām kaimiņienēm, kas dzīvo pašvaldības dzīvokļos — viena augšstāvā, otra apakšstāvā.

Augšstāvā dzīvoja sieviete, kas pastāvīgi rūpējās par savu slimo, gultas režīmā esošo māti. Zemāk dzīvoja autisma spektra traucējumu skarta bērna māte, kura bieži skaļi kliedza un raudāja. Troksnis tik ļoti satrauca augšstāva sievieti, ka vairākkārt tika izsaukta policija un sociālie dienesti.

Tikšanās reizē mana draudzene teica: “Es tikai klausījos.” Viņa ļāva abām sievietēm runāt. Viņa dzirdēja viņu izsīkumu, sāpes, bailes. “Bija asaras,” viņa man teica, “bet kaut kas mainījās.” Mani pārsteidza šis: šīs sievietes dzīvoja tikai dažu metru attālumā viena no otras. Abas bija aprūpētājas. Abas bija satriektas. Bet viņas nekad nebija runājušas viena ar otru. Ne reizi. Iedomājieties, ja viņas nebūtu saasinājušas problēmu, bet gan apmainījušās ar sarunu. Tase tējas. Asara. Sapratnes vārds.

Līdzjūtība ārpus klīniskās aprūpes

Šie brīži lika man vēlreiz pārdomāt, kāpēc es vispār ierados Londonā. Svētā Kristofera slimnīcā es biju runājis par "pilnīgām sāpēm" — jēdzienu, kas aptver ne tikai fizisku diskomfortu, bet arī emocionālos, sociālos un garīgos ciešanu slāņus.

Keralā mēs esam pielāgojuši šo modeli, lai tas būtu kopienas vadīts un kultūras ziņā jutīgs. Taču tagad es saprotu, ka pilnīgas sāpes neaprobežojas tikai ar tiem, kas mirst. Tās ir visur.

Sievietei, kas ir izsmelta no aprūpes.

Māte nespēj apklusināt sava bērna ciešanas.

Cilvēkā, kurš atrodas jūdžu attālumā no mājām, klusu nostalģiju nesdams pēc valsts, kuru atstāja aiz sevis.

Tajos, kas vēlas runāt, bet nezina, kā, un tajos, kas baidās klausīties.

Risks zaudēt ausis

Mēs dzīvojam pasaulē, kurā individuālisms bieži tiek cildināts, un privātums, lai arī ļoti svarīgs, dažkārt var kļūt par šķērsli, nevis robežu.

Protams, vientulība ne vienmēr ir bēdas; dažiem būt vienam ir izvēle, pat patvērums. Galu galā vientulība ir dziļi personiska — tas, kas vienam šķiet izolējošs, citam var šķist mierīgs.

Taču mani uztrauc, ka, ja līdzjūtība tiek mācīta tikai klīniskā vidē — vai saistīta tikai ar dzīves beigām —, mēs riskējam to pazaudēt tur, kur tā ir visvairāk nepieciešama: ikdienas dzīves ritmā.

Ja mēs nemācīsim bērniem, kā klausīties, kā savaldīt cita jūtas, kā samierināties ar diskomfortu, mēs varam izaudzināt paaudzi, kas zina, kā funkcionēt, bet ne to, kā just.

Mēs savā būtībā esam sociālas būtnes — radītas ne tikai izdzīvošanai, bet arī līdzāspastāvēšanai. Un līdzāspastāvēšanai ir nepieciešams vairāk nekā tikai klātbūtne. Tā pieprasa, lai mēs pamanītu viens otra sāpes.

Noslēguma pārdomas

Tas, kas sākās kā profesionāls ceļojums, man kļuva par virkni dziļi personisku mācību.

Es ierados Londonā, lai runātu par aprūpes sistēmām, par paliatīvajiem modeļiem. Taču tas, ko es atceros, ir kaut kas vienkāršāks: saruna ar veikalnieku, banānu kūkas šķēle, klusums starp diviem kaimiņiem, kas cīnās.

Tie nav neparasti brīži. Bet varbūt līdzjūtība nekad tāda nav. Runa nav par grandioziem žestiem. Runa ir par telpas atvēlēšanu — stāstiem, bēdām, vienam otram.

Arī tā ir paliatīvā aprūpe. Un es uzskatu, ka tieši šī aprūpe pasaulei šobrīd ir visvairāk nepieciešama.