Ko nāve Var Mums mācīt Par dzīvi

Nāve ir svarīgs sabiedrotais, lai novērtētu dzīvi. Es nerunāju par bēdīgu aizraušanos ar nāvi. Drīzāk es domāju izjustu apziņu par savu ierobežotību kā fiziskām būtnēm – godīgu atziņu par īso laiku, kas mums ir dots, lai mīlētu un mācītos uz šīs zemes. Apziņa, ka mūsu ķermeņi neizbēgami mirs, caurstrāvo mūsu pieķeršanos mūsu sociāli konstruētās eksistences cienīgajam neprātam. Nāve ir draugs, kas palīdz mums atbrīvoties no pieķeršanās sociālajam stāvoklim un materiālajām vērtībām kā galīgās drošības un identitātes avotam. Nāves apziņa liek mums stāties pretī mūsu eksistences mērķim un jēgai šeit un tagad.

Tie, kas ir piedzīvojuši gandrīz nāvi, apstiprina, ka apziņa par nāvi var būt bezkompromisa draugs, kas atjauno saikni ar vissvarīgāko. Daudzi gandrīz nāvei pakļautie izdzīvojušie bieži pauž mazāku uzsvaru uz naudu un materiālajām lietām un lielāku atzinību par dabu un mīlestību pret citiem cilvēkiem. Dr. Kenets Rings, gandrīz nāvei tuvu pieredzi pētošs speciālists, citē jaunu vīrieti, kurš pēc nopietnas autoavārijas piedzīvoja gandrīz nāvi. Tā rezultātā jauneklis atklāja, ka viņam ir attīstījusies "apziņa, ka dzīvē notiek kaut kas vairāk nekā tikai fiziskā daļa... Tā bija pilnīga apziņa ne tikai par materiālo un to, cik daudz mēs varam nopirkt – automašīnu un citu lietu, pārtikas vai jebkā cita veidā. Ir vairāk nekā tikai dzīves patērēšana. Ir brīdis, kad tai ir jādod, un tas ir patiešām svarīgi."

Gandijs reiz teica: "Tāpat kā vardarbības apmācībā ir jāapgūst nogalināšanas māksla, tāpat nevardarbības apmācībā ir jāapgūst miršanas māksla." Ja vēlamies dzīvot nevardarbīgu un mīlošu dzīvi, tad varam sākt ar samierināšanos ar savu nāvi. Apziņa, ka mums ir jāmirst, pamodina mūs no sociālā miega un pamodina mūsu situācijas realitāti. Nāve ir nepiekāpīgs dzīves partneris – neizbēgama pārliecība, pret kuru jācīnās, ikdienas dzīvē atdalot nozīmīgo no triviālā. Šajā sakarā apsveriet Nadīnas Steiras no Luisvilas, Kentuki štatā, vārdus, kura 85 gadu vecumā rakstīja "Ja man būtu iespēja nodzīvot savu dzīvi vēlreiz":

Nākamreiz es gribētu pieļaut vairāk kļūdu. Es atpūstos. Es kļūtu lokanāks. Es būtu muļķīgāks nekā šajā ceļojumā. Es mazāk lietu uztvertu nopietni. Es vairāk riskētu. Es kāptu vairāk kalnos un peldētu vairāk upēs. Es ēstu vairāk saldējuma un mazāk pupiņu. Man varbūt būtu vairāk īstu nepatikšanu, bet man būtu mazāk iedomātu... Esmu bijis viens no tiem cilvēkiem, kas nekur nedodas bez termometra, karstā ūdens pudeles, lietusmēteļa un izpletņa. Ja man tas būtu jādara vēlreiz, es ceļotu vieglāk nekā esmu bijis.

Visbeidzot, apsveriet gudrību no tagad lielā mērā aizmirstas grāmatas, kas sarakstīta Amerikas Savienotajās Valstīs 1877. gadā. Noslēguma lappusēs "Karaliskais dzīves ceļš" apraksta dzīves perspektīvu, kas izriet no nāves novērtēšanas. Lai gan tā ir rakstīta ar graciozu daiļrunību, kas nāk no agrāka laikmeta, tā ir skaidri pateikts arī mūsdienās:

Neviens dzimums nav saudzēts, neviens vecums nav atbrīvots. Majestātiskie un galma ceļi, pa kuriem iet monarhi, ceļš, pa kuru iet literāti, ceļš, pa kuru iet karotājs, īsās un vienkāršās nabago annāles — visas ved uz vienu un to pašu vietu, visas beidzas, lai cik dažādi būtu to maršruti, tajā vienā milzīgajā namā, kas paredzēts visiem dzīvajiem... Neatkarīgi no tā, kādu goda stāvokli mēs ieņemam, mēs visi esam pakļauti nāvei... Pareizs nāves izpratne var būt noderīga, lai mazinātu lielāko daļu neregulāro kaislību. Tā, piemēram, mēs varam redzēt, ko nozīmē alkatība skopoļa zārkā; tas ir cilvēks, kurš nekad nevarētu būt apmierināts ar bagātību; bet tagad redziet, daži dēļi viņu ieskauj, un daži kvadrātcentimetri viņu satur... Lūk, nevaldāmības sekas rijēja kapā; redziet viņa apetīti tagad pilnībā remdētu, viņa maņas iznīcinātas un viņa kauli izkaisīti.

Šie vēstījumi ir skaidri. Mēs nevaram paslēpties no nāves. Tās apskāviens pilnībā pārņems mūsu sociālo eksistenci. Amatiem, sociālajam stāvoklim, materiālajām vērtībām, seksuālajām lomām un tēliem – visam jāpakļaujas nāvei. Tas nenozīmē, ka mums vajadzētu atteikties no savas materiālās un sociālās eksistences. Drīzāk tas nozīmē, ka apzināti godinot savas fiziskās nāves faktu, mēs tādējādi tiekam spējīgi iekļūt sociālajā izlikšanās, izrādīšanās un apjukuma lēkmē, kas parasti aizēno mūsu izpratni par to, kas patiesi ir nozīmīgs. Nāves apziņa ir sabiedrotais, lai piepildītu mūsu dzīvi ar tiešuma, perspektīvas un proporcijas sajūtu. Atzīstot nāves realitāti, mēs varam pilnīgāk novērtēt savu dzīvības dāvanu.

Ja jūs izvēlētos nāvi kā sabiedroto (kā atgādinājumu par katra mirkļa vērtīgumu) un ja jūs izvēlētos Visumu par savām mājām (kā atgādinājumu par mūsu eksistences apbrīnojamajiem izmēriem), vai dzīvīguma, tiešuma un smeldzes īpašība dabiski piepildītu jūsu dzīvi no mirkļa uz mirkli? Ja jūs zinātu, ka mirsiet dažu stundu vai dienu laikā, vai vienkāršākās lietas iegūtu spožu un caurstrāvojošu nozīmi? Vai katrs mirklis kļūtu dārgs pāri visiem iepriekšējiem mēriem? Vai katrs zieds, katrs cilvēks, katra plaisa ietvē, katrs koks kļūtu par īslaicīgu un nekad neatkārtojamu brīnumu? Dzīves vienkāršība palīdz ienest šāda veida skaidrību un atzinību mūsu dzīvēs. Kādos veidos nāves novērtēšana ir noderīgs partneris jūsu pašu dzīvē?