Atzinība Manai mātei

EDNA FUERTH LEMLE
1916. gada 11. aprīlis --- 2011. gada 17. aprīlis

Pirmos 58 savas dzīves gadus man jāsaka, ka manas attiecības ar māti bija sarežģītas un grūtas. Viņa bija milzīga personība, pilna ar lielām kaislībām, radošumu, niknumu un dāsnumu. Atceros, ka teicu draugiem, ka mīlu savu mammu mazās devās, bet viņa nenāca mazās devās. Viņa bija dabas spēks.

Viņai nebija robežu sajūtas; Mana atmiņa, apmeklējot restorānus kopā ar Ednu, bija tāda, ka, kad viesmīlis nolika manu šķīvi man priekšā, viņas dakša bija manā ēdienā, pirms es paspēju pacelt savu. Viņa bieži vienkārši parādījās manā mājā jebkurā pasaules malā, neaicināta.

Viņa arī bija ļoti kontrolējoša. Pēc savas mātes nāves traumas, kad viņai bija tikai 11 gadu, viņa juta nepieciešamību izdzīvot, lai kontrolētu visu un visus apkārtējos.

Kamēr mēs ar brāļiem un māsām augām, nevienam īsti nebija sarunas ar manu māti; viņa tev lasīja lekcijas. Mums pat bija to saīsinājums: LFT vai Lecture for Today.

Tajā pašā laikā viņa bija arī ļoti radoša un novatoriska. Viņa rakstīja, viņa gleznoja, rīkojot vienas sievietes darbu izrādi Ņujorkā un Parīzē; Viņa bija ļoti iesaistīta mēģinājumos panākt lielāku mieru pasaulē, tāpēc viņa strādāja ar ANO un Ārpolitikas asociāciju. Viņa domāja, ka pasaule būtu mierīgāka, ja mums visiem būtu kopīgi svētki, tāpēc viņa izgudroja savus pasaules svētkus Pateicības dienu. Viņa bija novatoriska un daudzējādā ziņā apsteidza savu laiku. Piemēram, kad viņa redzēja savus pusaudžu bērnus, kas nes savas smagās mācību grāmatas pie krūtīm, vai smagos īsos somos, viņa ieveda no Šveices mugursomas, kurās nēsāt grāmatas. Jūs varat redzēt, kā šī ideja uztvēra. Viņa redzēja pilotus, kas ar motorolleriem rāvējslēdzēja pa Kopenhāgenas lidostu, un tos ieveda.

Viņa arī padarīja lietas jautras. Es atceros, ka bērnībā man bija plakanās pēdas, tāpēc viņa spēlēja spēli, mētājot bumbiņas pa visu dzīvojamo istabu, un mēs sarīkojām konkursu, lai noskaidrotu, kurš varētu savākt visvairāk bumbiņu ar mūsu kāju pirkstiem. Dzīvojamā istabā bija apaļa gulta. Ar Ednu bija daudz smieklu.

Viņa arī mīlēja ballītes. Vidusskolas pēdējo gadu pavadīju Havaju salās, Punahou skolā. Tieši pirms absolvēšanas es teicu saviem kursabiedriem, ka, ja kādam, kas dodas uz austrumiem uz koledžu, nav, kur doties uz Pateicības dienu, viņi ir laipni aicināti ierasties mūsu mājā Ņujorkā. Nedēļas nogalē ieradās 38 cilvēki. Viņi visi gulēja, un visur bija līķi. Manai mātei tas patika.

Pret tiem cilvēkiem, kurus viņa mīlēja, viņa bija ārkārtīgi dāsna. Es atļaušos teikt, ka ikvienu, kas atrodas šajā telpā, ir aizkustinājis viņas dāsnums. Viņas simbols Pateicības dienai un viņas dzīvei bija pārpilnības rags, bezgalīgas veltes un ziedošanas simbols. Un viņa arī tā dzīvoja.

Mūsu attiecības sāka mainīties pirms 10 gadiem, kad es par viņu uzņēmu filmu "EDNA The Movie". Man tika uzticēts viņas stāsts.

Turklāt, kļūstot vecākai, viņa sāka mīkstināt. Pirms nedaudz vairāk kā 5 gadiem man zvanīja pulksten 5:30 no viena no viņas aprūpētājām Havaju salās. Viņa teica, ka mana māte atrodas neatliekamās palīdzības nodaļā ar augstu drudzi, paātrinātu sirdsdarbību, bez asinsspiediena un pneimoniju. Es teicu: "Es nāku." Kad es mainīju lidmašīnu Sanfrancisko, man uz mobilo tālruni piezvanīja mans dārgais draugs un manas mātes ārste Šērija Gārvija, kura mīlēja manu māti vairāk nekā 40 gadus. Viņa man teica: "Kad jūs nokļūstat salā, vispirms neejiet uz viesnīcu. Nāciet tieši uz slimnīcu. Es domāju, ka tagad mēs skatāmies stundas." Es teicu: "Čeri, man priekšā ir 6 stundu lidojums. Iečukstiet viņai ausī, ka es nākšu, un viņa sasodīti labāk pagaidi." Chery izdarīja. Mana māte gaidīja. Es ierados Havaju salās, devos tieši uz slimnīcu un turēju viņas roku nākamās 8 dienas.

Šajā laikā mūsu attiecības mainījās. Viņa vairs neko nevarēja kontrolēt. Bet mēs sēdējām, runājām, un viņa man pat dziedāja. Likās, ka viņai būtu tas, ko budisti sauc par "oriģinālo seju". Seja, kas jums ir pirms dzimšanas. Viņa bija mīļa, skaista, starojoša un mīļa, un tā es pret viņu jutos. Nedēļas laikā, kad biju ar viņu vienatnē, man bija jāpasaka viņai, ka mīlu viņu un cik ļoti novērtēju visu, ko viņa bija darījusi manis un manas ģimenes labā. Visi, izņemot viņu, domāja, ka viņa mirst, tāpēc es teicu visas lietas, kuras, manuprāt, man vairs nebūs iespējas pateikt. Kādu pēcpusdienu es sēdēju pie viņas gultas un turēju viņas roku. Viņai bija aizvērtas acis. Es viņai pateicu, ka mīlu viņu, pateicos viņai. Es viņai teicu, ka mums visiem ļoti patīk, ka viņa ir blakus, bet, ja viss ir tiktāl, ka viņa vēlas doties, tas ir labi. Viņas pietrūks, bet tas, kur viņa dodas, bija drošībā un ka viņu tur mīlēs un mīlēs šeit. Viņa nekustējās. Es teicu: "Mammu, es tevi mīlu un vēlos, lai tu zinātu, ka es tev piedodu visus veidus, kā tu mani netīšām esi nodarījis pāri." Viņa nekustējās; pat ne skropstas, bet es skaidri dzirdēju viņas balsi caur telepātiju: "Piedod man par ko? Ko es izdarīju?" Es pasmējos. Perfekta Edna. Svētī viņas sirdi, kas joprojām ir raksturā.

Pēc tam viņa nostabilizējās un nolēma palikt līdzi savai 90. dzimšanas dienai. Tas bija pirms 5 gadiem. Viņa nomira 6 dienas pēc savas 95. dzimšanas dienas pagājušajā nedēļā. Pēdējo 5 gadu laikā es veicu apmēram 25 braucienus, lai viņu redzētu. Tas bija kļuvis tik salds.

Es biju svētīts būt kopā ar viņu viņas pēdējās dzīves dienās un būt blakus, kad viņa aizgāja. Arī Chery Garvy bija tur, burtiski visu diennakti manas mātes pēdējās 2 dienas. Pēdējās dzīves stundās viņas bērni un mazbērni viņai teica, ka mīl viņu. Es nospēlēju filmu, ko veidoju par viņu viņas 85. dzimšanas dienā, lai viņa varētu dzirdēt, kā visi bērni un mazbērni, viņas znots Robijs Bosnaks un tādi draugi kā Ella Klīna, kas šodien ir kopā ar mums, stāsta viņai, ka mīl viņu un novērtē viņu. Un viņa varēja dzirdēt sevi, savā balsī skaidri un spēcīgi stāstam savu stāstu un dodam savu testamentu. Beigās mamma bija drosmīga un mīļa, un, ejot garām, peldēja mīlestībā.

Esmu pateicīga, ka pēdējo 5 gadu laikā esam varējuši pavadīt laiku kopā un ka man tika dota iespēja dziedināt mūsu attiecību pirmo 58 gadu grūtības un tagad beigties dziļas mīlestības un atzinības vietā pret ievērojamu sievieti. Edna, tevis pietrūks.