Svētība tam, kurš Ir Izsmelts

Kad sirds ritms kļūst haotisks,
Laiks uzņemas spriedzi, līdz tā pārtrūkst;
Tad viss nepamanītais stress iekrīt iekšā
Uz prāta kā bezgalīgs, pieaugošs svars,

Gaisma prātā kļūst blāva.
Lietas, ko iepriekš varēji mierīgi uzņemties
Tagad kļuvuši par darbietilpīgiem gribas notikumiem.

Nogurums ielaužas tavā garā.
Gravitācija sāk krist tevī iekšā,
Velkot lejup katru kaulu.

Paisums, kuru nekad nenovērtēji, ir izgaisis.
Un jūs esat iestrēdzis nedrošā vietā.
Kaut kas tevī ir noslēdzies;
Un tu nevari sevi atgriezt dzīvē.

Jūs esat spiests ieiet tukšā laikā.
Vēlme, kas tevi vadīja, ir zudusi.
Tagad nekas cits neatliek, kā vien atpūsties
Un pacietīgi mācies pieņemt sevi
Tu esi atteicies dienu sacīkstes dēļ.

Sākumā jūsu domāšana aptumšosies
Un skumjas pārņem kā bezmērķīgs laiks.
Neizraudātu asaru plūsma tevi biedēs.

Tu esi ceļojis pārāk ātri pa nepatiesu zemi;
Tagad tava dvēsele ir atnākusi, lai tevi paņemtu atpakaļ.

Atrodi patvērumu savās sajūtās, atveries
Visiem mazajiem brīnumiem, kurus tu steidzies cauri.

Kļūsti tieksme vērot lietus ceļu
Kad tas krīt lēni un brīvi.

Atdarini krēslas ieradumu,
Veltot laiku, lai atvērtu krāsu aku
Tas veicināja dienas gaišumu.

Zīmēt līdzās akmens klusumam
Līdz tā miers var tevi pārņemt.
Esiet pārāk maigs pret sevi.

Turies pa gabalu no tiem, kam ir nemiers sirdī.
Iemācies uzkavēties kāda cilvēka klātbūtnē, kurš jūtas ērti
Kurš jūtas tā, it kā viņam piederētu viss pasaules laiks.

Pamazām tu atgriezīsies pie sevis,
Iemācījusies jaunu cieņu pret savu sirdi
Un prieks, kas mīt tālumā lēnajā laikā.

— Džons O'Donohjū no filmas "Svētības"