Kā runāt gudrāk

Bija pagājušas trīs nedēļas, kopš man sāka sāpēt kakls, un tas nepalika labāk. Sāpes bija visspēcīgākās, kad es runāju. Tāpēc es nolēmu pavadīt dažas dienas, runājot pēc iespējas mazāk. Katru reizi, kad man radās vēlme kaut ko teikt, es uz brīdi apstājos, lai apšaubītu, vai ir vērts kairināt manu kaklu.

Tas man lika skaidri saprast, kad un kā es izmantoju savu balsi. Kas mani noveda pie pārsteidzoša atklājuma: es tērēju daudz enerģijas, strādājot pretēji savām interesēm. Un, ja mana pieredze, klausoties citus, liecina par to, dariet arī jūs.

Manos novērojumos mēs runājam trīs galveno iemeslu dēļ:

1. Lai palīdzētu sev

2. Palīdzēt citiem

3. Lai savienotos savā starpā

Tas nav pārsteidzoši. Visi trīs no šiem mērķiem ir likumīgi un vērtīgi.

Tomēr pārsteidzoši ir tas, cik bieži mēs sevi mānām, domājot, ka mēs sasniedzam šos mērķus, lai gan patiesībā mēs tos kavējam. Jo vairāk es klausījos, jo vairāk es pamanīju, kā mēs graujam savas intereses.

Bieži man radās vēlme tenkot par kādu citu. Es sapratu, ka es to darīju, lai palīdzētu sev (es jutīšos labāk, ja uzskatīšu, ka esmu labāks par šo cilvēku) un lai sazinātos ar citiem tenku sūtītājiem. Bet skaidrs, ka tas mani attālinātu no cilvēkiem, par kuriem es tenkoju. Patiesībā tas, iespējams, pat attālinātu mani arī no maniem tenku biedriem; kurš gan varētu uzticēties kādam, kas runā aiz citiem cilvēkiem? Tā vietā mans mēģinājums stiprināt attiecības bija tās sāpinājis.

Man arī radās vēlme dalīties ar informāciju, kad domāju, ka tā kādam noderēs. Tas ir produktīvs iemesls runāt. Taču vairākas reizes man radās vēlme kaut ko pateikt vienkārši, lai parādītu, ka zinu atbildi. Vai arī lai pievērstu uzmanību. Vai arī palielināt savu spēku grupā. Man kļuva skaidrs, ka mana vēlme runāt tajos brīžos radās no vēlmes justies īpašai. Es gribēju, lai es cilvēkiem patīku un par mani augstu vērtē. Bet kam patīk puisis, kurš cenšas izrādīties?

Dažreiz es vēlējos sev palīdzēt, saņemot atbildi uz jautājumu vai pārliecinoties, ka esmu ņemts vērā lēmumā. Tas ir noderīgi. Bet citreiz es tikai gribēju pārliecināties, ka mana balss tiek dzirdama pāri citu balsu troksnim. Es pieķēru sevi, ka sapulcē vēlos runāt pār kādu cilvēku. Vai arī strīdēties, lai citi man piekristu, lai es justos pārliecinātāks par savu viedokli (ko šajā politiskajā sezonā dzirdu daudz). Vai tas tiešām palīdz kādam citam?

Patiesībā es biju pārsteigts par to, cik bieži es vēlējos runāt vienkārši, lai pārliecinātos, ka esmu šeit. Man bija loma. Mani pamanīja.

Kamēr es klusēju sēdēju, cenšoties saglabāt savu balsi, man bija iespēja pamanīt, kā un kad runā arī citi cilvēki. Un es pamanīju visas tās pašas tendences.

Ja es samazinātu mūsu neproduktīvo runāšanu uz vienu motivāciju, tas būtu šāds: mēs bieži runājam, lai īstermiņā justos labāk.

Bet dzīve un attiecības ir ilgtermiņa. Un, kad mēs tenkojam, paceļam balsi, runājam aiz citu cilvēku muguras, piedāvājam nevēlamus viedokļus vai izjokojam uz citu cilvēku rēķina, mēs laika gaitā norobežojamies.

Manā pieredzē, runājot mazāk, bija dažas labas ziņas: es vairāk klausījos. Izrādījās, ka klausīšanās bija daudz produktīvāks veids, kā sasniegt savus runas mērķus, nekā runāšana.

Kad es klausījos, es palīdzēju sev, palīdzēju citiem un veidoju attiecības vismaz tikpat efektīvi kā runājot, un ar daudz mazāku papildu kaitējumu.

Es acīmredzot neiesaku mums pārtraukt runāt; mēs nevaram sasniegt savus trīs mērķus, ja vien to neizdarām. Mums ir jāprasa lietas. Mums ir jādalās ar informāciju. Un ir vairāki veidi, piemēram, izteikt komplimentus un pārfrāzēt to, ko mēs dzirdam, mēs varam veidot attiecības ar runas palīdzību.

Tomēr es iesaku mums domāt uz priekšu — ilgtermiņā —, kad gatavojamies kaut ko teikt šobrīd. Un pirms runas mēs sev uzdodam vienu vienkāršu jautājumu: vai tas, ko es gatavojos teikt, mazinās vienu no trim iemesliem, kāpēc es runāju? Ja atbilde ir jā, apsveriet iespēju saglabāt savu balsi.

Man tagad ir labāk kakls, un es varu runāt, cik gribu. Kas lika man justies mazliet nervozam; Tagad, kad es zinu, cik viegli ir būt sevis sakāvei, vai es saglabāšu sevi runājošā vienādojuma produktīvajā pusē?

Par laimi, iekaisis kakls man atstāja dāvanu: atmiņu par sāpošu kaklu.

Dažās pēdējās dienās, kad man rodas vēlme runāt, es savā galvā veicu nelielu aprēķinu: ja man ir tikai tik daudz runāšanas, ko varu izdarīt dienā, vai šī lieta, ko es gatavojos teikt, ir vērtīga manas balss izmantošana?

Apbrīnojami ir tas, ka lielāko daļu laika es uzreiz zinu.