Atgriežot Laiku atpakaļ

Vai esam pielīdzinājuši produktivitāti ātrumam? Mārgareta Vītlija skaidro, kā palēnināšanās varētu būt atšķirība starp idejām un rīcību.

Foto © flickr.com/Robert Schoble

Kā sugai, mums, cilvēkiem, piemīt dažas unikālas spējas. Mēs varam nostāties malā no notiekošā, domāt par to, apšaubīt to, iedomāties lietas citādāk. Mēs esam arī zinātkāri. Mēs vēlamies zināt “kāpēc?” Mēs izdomājam “kā”. Mēs domājam par pagātni; mēs sapņojam par nākotni. Mēs radām to, ko vēlamies, nevis vienkārši pieņemam to, kas ir. Līdz šim mēs esam vienīgā suga, ko mēs zinām, kas to dara.

Taču, pasaulei paātrinoties, mēs zaudējam šīs brīnišķīgās cilvēciskās spējas. Vai jums ir tikpat daudz laika domāt kā pirms gada? Kad pēdējo reizi veltījāt laiku pārdomām par kaut ko jums svarīgu? Darbā, vai jums ir vairāk vai mazāk laika pārdomāt to, ko darāt, un vai jūs mudina veltīt laiku domāšanai kopā ar kolēģiem un līdzstrādniekiem?

Šajā kultūrā mēs esam sākuši pielīdzināt produktivitāti ātrumam. Ja kaut ko var izdarīt ātrāk, mēs pieņemam, ka tas ir produktīvāk. Dažos uzņēmumos nesen ir parādījusies tendence rīkot sanāksmes stāvus. Šīs sanāksmes (vai varbūt tās vajadzētu saukt par futbola sanāksmēm) tiek reklamētas kā produktīvākas, bet tikai tāpēc, ka tās aizņem mazāk laika. Neviens nemēra šo sanāksmju produktivitāti, jautājot, vai cilvēki ir izstrādājuši gudrākus risinājumus, labākas idejas vai uzticamākas attiecības.

Ja mēs varētu uz brīdi apstāties un saprast, ko zaudējam, paātrinoties tempam, nevaru iedomāties, ka mēs turpinātu šo darījumu. Mēs atsakāmies no tieši tā, kas mūs padara par cilvēkiem. Mūsu ceļš uz elli ir bruģēts ar pārsteidzīgiem nodomiem. Es ceru, ka mēs spēsim pamanīt, ko zaudējam — savā ikdienas dzīvē, savā kopienā, savā pasaulē. Es ceru, ka mums pietiks drosmes palēnināt tempu.

Domāšana ir vieta, kur sākas saprātīgas darbības. Kad mēs apstājamies, lai rūpīgāk aplūkotu situāciju, mēs varam labāk saskatīt tās raksturu, pārdomāt, kāpēc tā notiek, un pamanīt, kā tā ietekmē mūs un citus.

Brazīlijas pedagogs Paulo Freire izmantoja kritisko domāšanu kā nevardarbīgu pieeju revolucionārām pārmaiņām. Vispirms savā dzimtenē un pēc tam nabadzīgās kopienās visā pasaulē viņš mācīja cilvēkiem domāt par savu dzīvi un spēkiem, kas viņus nabadzināja. Neviens neticēja, ka nabadzīgi, izsmelti un cīnīgi cilvēki var kļūt par inteliģentiem domātājiem. Taču cilvēkiem ir viegli attīstīt šo spēju, kad viņi redz, kā domāšana var glābt viņu un viņu mīļoto cilvēku dzīvības.

Lai pārdomātu, vai savā dzīvē nezaudējat kaut ko vērtīgu, uzdodiet sev dažus jautājumus: Vai manas attiecības ar tiem, kurus mīlu, uzlabojas vai pasliktinās? Vai mana zinātkāre par pasauli pieaug vai samazinās? Kas mani šodien sanikno, salīdzinot ar laiku pirms dažiem gadiem? Kuru no manām uzvedības mani vērtē un kuru es necienu? Kopumā, vai jūtos mierīgāks vai stresaināks? Vai kļūstu par kādu, ko apbrīnoju?

Ja atbildes uz šiem jautājumiem palīdzēs jums pamanīt kaut ko savā dzīvē, ko vēlaties mainīt, jums būs nepieciešams laiks pārdomām.

Bet negaidiet, ka kāds jums dos šo laiku pārdomām — tas jums būs jāpieprasa pašam. Domāšana vienmēr ir bīstama status quo, un tiem, kas gūst labumu no pašreizējās sistēmas, nav nekādas intereses par jūsu jaunajām idejām. Patiesībā jūsu domāšana viņiem ir drauds, jo brīdī, kad sāksiet domāt, jūs vēlēsieties kaut ko mainīt. Jūs izjauksiet pašreizējo situāciju. Tāpēc mēs nevaram gaidīt, ka tie daži, kuriem pašreizējā realitāte ir izdevīga, dos mums laiku pārdomām. Ja mēs vēlamies, lai kaut kas mainītos, mēs paši esam tie, kuriem ir jāatgūst laiks pārdomām.

Ievērojiet, ka amerikāņu kultūrā domāšana netiek augstu vērtēta. Savā neprātā panākt, rīkoties mēs esam noniecinājuši domāšanu un bieži vien uzskatām to par šķērsli rīcībai. Mēs runājam par nepieciešamību lietas paveikt tagad. Mēs esam radījuši dualismu starp domāšanu un rīcību, starp esību un darīšanu. Personīgi es uzskatu, ka tas ir gan bīstami, gan absurdi.

Ja idejām ir kāda nozīme, starp domāšanu un rīcību nav distances. Kad mēs pārdomāti aplūkojam situāciju un izprotam tās destruktīvo dinamiku, mēs rīkojamies, lai to mainītu. Mēs nesēžam, izdomājot riskus vai gaidot, kamēr kāds cits izstrādās ieviešanas stratēģiju. Mēs vienkārši sākam darīt. Ja darbība nedarbojas, mēs izmēģinām kaut ko citu.

Valdībām un organizācijām ir grūtības ar ieviešanu, un jebkurā birokrātijā pastāv milzīga plaisa starp idejām un rīcību. Tas ir tāpēc, ka mēs nepiekrītam šīm idejām — mēs tās neesam izgudrojuši, mēs zinām, ka tās īsti neko nemainīs, un mēs neuzņemamies riskus lietu dēļ, kurām neticam. Bet, ja tā ir mūsu pašu ideja, mūsu domāšanas rezultāts, un mēs redzam, kā tā patiesi varētu dot labumu mūsu dzīvei, tad mēs rīkosimies.

Laika veltīšana pārdomām par lietām, kas varētu patiesi mainīt mūsu dzīvi, vienmēr sniedz mums citas dāvanas. Apņēmība, enerģija un drosme parādās spontāni, kad mēs par kaut ko patiesi rūpējamies. Mēs uzņemamies riskus, kas nebūtu iedomājami nevienā citā kontekstā.

Lūk, kā apdāvināta dziedātāja un dziesmu autore Bernisa Džonsone Rīgone apraksta savu un citu bezbailīgo rīcību pilsoņu tiesību kustības laikā: “Tagad es atslābinājos un atskatos uz dažām lietām, ko mēs darījām, un saku: “Kas gan mums uznāca?” Bet nāvei nebija nekāda sakara ar to, ko mēs darījām. Ja kāds mūs nošautu, mēs būtu miruši. Un, kad cilvēki nomira, mēs raudājām un gājām uz bērēm. Un mēs gājām un nākamajā dienā darījām nākamo lietu, jo tas tiešām bija pāri dzīvībai un nāvei. Bija tā, it kā dažreiz tu zinātu, kas tev jādara. Un, kad tu zini, kas tev jādara, kāda cita uzdevums ir tevi nogalināt.” (Citēts Šaronas Zalcbergas grāmatā “ Mīlestība un laipnība ”.)

Lielākajai daļai no mums nav jāriskē ar savu dzīvību šādi, taču mēs varam mirt lēnā nāvē. Ja jūtam, ka maināmies tā, kā mums nepatīk, vai redzam pasaulē lietas, kas liek mums justies skumji, tad mums ir nepieciešams laiks pārdomām — par to, kur atrodamies tagad un kā varētu sākt mainīt lietas. Mums ir nepieciešams laiks, lai attīstītu skaidrību un drosmi. Ja vēlamies, lai mūsu pasaule mainītos, mūsu pirmais solis ir atgūt laiku pārdomām. Nekas nemainīsies uz labo pusi, kamēr mēs to nedarīsim.