185 miljardi informācijas bitu. Vidēji dzīves laikā cilvēka smadzenes spēj apstrādāt tieši tik daudz; saskaņā ar slavenā psihologa Mihalija Čikzentmihalji teikto: "Tieši no šī kopsummas rodas viss mūsu dzīvē — katra doma, atmiņa, sajūta vai darbība. Šķiet, ka tas ir milzīgs daudzums, bet patiesībā tik tālu tas neaiziet." Ar jebkuru ierobežotu resursu trūkums var ātri radīt trūkuma sajūtu. Taču tas var arī atgriezt mūsu uzmanību un veicināt gudru izmantošanu.
Žurnāla "Time" izlaiduma runā, ko viņš nodēvēja par vienu no visu laiku labākajām runām, nelaiķis autors Deivids Fosters Volless pat apgalvoja, ka šīs prasmes pilnveidošana ir patiesākais izglītības mērķis. Viņš teica, ka "iemācīties domāt patiesībā nozīmē iemācīties kontrolēt to, kā un ko tu domā. Tas nozīmē būt pietiekami apzinātam un zinošam, lai izvēlētos, kam pievērst uzmanību, un izvēlētos, kā konstruēt nozīmi no pieredzes." Viss atkarīgs no darba ar cilvēka pieredzes galveno īpašību – uzmanību, ko var iedalīt četros galvenajos aspektos:
1. Apziņa: Sēžot šeit, es redzu vēju šalkam caur lapām, atceros patīkamas atmiņas par kempingu mežā, dzirdu vājas džeza mūzikas skaņas, kas ieplūst no blakus durvīm, un jūtu nelielu sasprindzinājumu savā paceles cīpslā. Visas šīs lietas notiek vienlaicīgi. Zināmā mērā es tās apzinos, bet, kad es apzināti tām pieslēdzos, arvien vairāk lietu turpina burbuļot. Savā ziņā manu pieredzi jebkurā brīdī pilnībā nosaka mans apziņas līmenis. "Prāta neapzinātās daļas veido lielāko daļu prāta," Deivids Brūkss raksta savā grāmatā "Sociālais dzīvnieks". "[Un šīm daļām] ir 200 000 reižu lielāka apstrādes jauda nekā apzinātajam prātam." Šī robeža starp apzināto un zemapziņu nav fiksēta. Asinot savu spēju pamanīt visu, kas notiek ap mani un manī, es varu padarīt arvien vairāk lietu apzinātas. Šī asināšana ir kā muskuļa izmantošana - jo vairāk es to izmantoju, jo spēcīgāks tas kļūst.
2. Izvēle: Vai es apzinos lietas, vai es tās jēgpilni ņemu vērā, mācos no tām un esmu gatavs pieņemt pamatotākus lēmumus, balstoties uz tām? Uzmanība ir daļēji nodoms un daļēji ieradums. Mēs mēdzam domāt par brīvību kā spēju izvēlēties savu rīcību, bet smalkākā līmenī runa ir par izvēli, kam pievēršam uzmanību un kā to darām. Knifs ir saglabāt vēsu un plūstošu objektivitāti, kas ļauj mums virzīties uz priekšu no brīža uz brīdi, neapstājoties nevienā mūsu pieredzes aspektā. Tātad, no vienas puses, apzināta apziņas kultivēšana rada paaugstinātu uztveri, bet tad mēs arī atzīstam, ka mums ir spēja gan iesaistīties kaut kādā procesā, gan nemanāmi virzīties uz priekšu. Kā liecina filma "Waking Life": "Ideja ir palikt pastāvīgas aiziešanas stāvoklī, vienlaikus vienmēr atgriežoties galamērķī."
3. Iesaistīšanās: Paradoksāli, jo apzinātāk mūsu uzmanība var netraucēti plūst, jo dziļāka ir mūsu spēja iesaistīties, jo mūs vairs nespiež uzmanības novēršanas sirēnu dziesma. Bijusī Microsoft viceprezidente Linda Stouna ieviesa terminu "nepārtraukta daļēja uzmanība", atsaucoties uz stāvokli, kurā mēs pastāvīgi un impulsīvi fragmentējam savu uzmanību. Šajā fragmentācijas stāvoklī mēs iegūstam plašumu uz dziļuma rēķina un mainām kvalitāti pret kvantitāti.
Taču mēs jebkurā laikā varam mainīt šo modeli. Pilnīgāk ieguldot savu pašreizējo pieredzi, mēs pārejam no pasīvas intereses uz aktīvu zinātkāri, tad uz pilnīgu iesaistīšanos un visbeidzot uz apburtību. Mēs esam iedvesuši maģiju ikdienas mirkļos, apzinoties, ka, Henrija Deivida Toro vārdiem runājot, "ietekmēt dienas kvalitāti ir augstākā māksla".
4. Plūsma: putas, skalošana, atkārtošana. Kad esam apzinājušies, esam skaidri izvēlējušies jēgpilni noskaņoties un esam piepildījuši pieredzi, mēs faktiski varam sarežģīt virkni šādu mirkļu. Kā saka aktīviste Linna Tvista: "Ko mēs novērtējam, to novērtējam" – tātad, jo vairāk mēs koncentrējamies uz kaut ko, jo vairāk tas paplašinās mūsu apziņā. Ņemiet vienkāršu piemēru – klausīties draugu. Vienkārši nepārtraukti pievēršot savu uzmanību šai pieredzei, es uztveru vārdus bagātīgāk, es skaidrāk redzu viņas realitāti un līdz ar to varu efektīvāk iesaistīties sarunā. Tātad šī uzmanības nepārtrauktība ļauj man dziļāk izjust un novērtēt to, kas jau ir man priekšā, un iegremdēties realitātes faktiskajā plūsmā.
Katrs mirklis sniedz iespēju sākt pievērst uzmanību, un, to darot, es apzinos tā dāvanu. Pirmkārt un galvenokārt, tā ir dāvana man pašam, kas atgriež mani iekšējās harmonijas stāvoklī. Tad, kad sāku gūt no tās labumu, varu to dāvināt citiem. Un visbeidzot, tā ir dāvana, kas mani paceļ ārpus maniem ierobežotajiem priekšstatiem par identitāti un savtīgumu .
Tas viss var sākties tieši tagad, tikai ar nodomu apzināties. Šī paaugstinātā izpratne paver izvēles logus, un, man sākot izdarīt apzinātākas izvēles, es padziļinu savas pieredzes kvalitāti. Padarot to par nepārtrauktu darbu, es attīstos no neapzinātas apstrādes uz zemapziņas reģistrēšanu, uz apzinātu apzināšanos, uz iesaistītu mācīšanos; vai no datiem uz informāciju, uz zināšanām un gudrību. Tā vietā, lai vienkārši ļautos plūsmai, es patiesībā varu augt līdzi plūsmai.
COMMUNITY REFLECTIONS
SHARE YOUR REFLECTION
4 PAST RESPONSES
cld, saw your question and thought it to be one worth of living out, perhaps phrased as "how can i see clearly?" -- free from the 'individual filters' you mentioned. incidentally, one definition of a form of meditation referred to as "vipassana" can be "seeing clearly." maybe these individual filters are a sort of reactive product from past experiences, like you discussed, and if we can slow down -- even to the point of momentary stillness -- and observe the micro-reactions within ourselves, perhaps we can become more aware of our own filters, and hopefully slowly begin to see beyond them. thats one perspective. :)
while i generally, thought that this was a good essay which i agree with, the article did not elaborate on how we make aligned choices when our awareness and choices are based on our current individual filters. i.e., we can be aware of what we choose but our previous experiences color and more importantly help us to decide what to focus our attention on. we can't ignore what we've learned. unfortunately, this forms what we think is objective and makes "the trick of maintaining a cool and fluid objectivity" very difficult, e.g., we may hear a siren and believe it to be an invitation to reaffirm the limitations of the past without the realization this is the case. without that ability, in the short runs, we can flow into many unfulfilling paths; so, how does the author suggest we accomplish the trick? personal examples of the author's internal dialogue would be helpful.
very good analytic article
Beautiful. Thank you.