Draudzēšanās: aicinājums mīlēt

Tu esi tas, kuru esi gaidījis.
~ Bairons Keitija

Viss plaukst, pateicoties mūsu atzinības barošanai. Ja mēs vēlamies lielāku uzplaukumu savā dzīvē, tas noteikti mums palīdzēs atbrīvoties no nemitīgo mērķu, "vajadzētu", "censību" un sasniegumu nepieciešamības nastas. Mēs varam atbrīvoties no ideju litānijas par to, kas mums ir jābūt un kas jālabo, kas mums vajadzētu būt un kura atļauja mums varētu būt nepieciešama, pirms varam būt pateicīgi par to, kas mēs esam. Mēs pat varam noteikt daudzus ierobežojumus tam, kā esam iemācījušies identificēt sevi pasaulē. Mums nav jādara, jāpieder vai jābūt kaut kam, lai būtu cienīgi saņemt savu pieņemšanu un laipnību. Tā vietā mēs varam pievērsties sev, sniedzot žēlsirdīgākas atzinības dāvanas par katru mūsu būtības aspektu, tieši tādus, kādi mēs esam. Visu. Šeit. Tagad. Pilnīgi nepilnīgi. Nepilnīgi perfekti.

Ir ārkārtīgi cilvēcīgi – un kulturāli veicināti – vēlēties strādāt pie sevis, mainīties, pilnveidoties un censties “uzlabot” sevi. Taču pirms jebkādiem centieniem sevis pilnveidošanai, personības transformācijai vai transcendences veicināšanai ir liela gudrība vispirms iemācīties līdzjūtīgi pieņemt un uzmanīgi novērtēt sevi par to, kas mēs esam un kā esam šeit nonākuši, lielo pilnību un patiesību. Mums nāk par labu, ja mēs attiecamies pret sevi ar plaši atvērtām acīm un sirdīm, un ar plašu un iekļaujošu pieeju daudzajām mūsu šķautnēm, kuras, iespējams, esam bijuši noskaņoti noliegt vai kuras citi ir mūs mudinājuši noliegt. Izsūtītās daļas. Patoloģizētie esības veidi. Marginalizētās jūtas. Slēptās sāpes. Nosodītās jūtas. Mēs atklājam žēlsirdīgu empātijas spēju, kad iemācāmies piekļūt savām sāpīgajām vietām ar tuva drauga maigu zinātkāri un rūpēm.

Atziņa, ka kopīgais cilvēciskais stāvoklis ir ievainojamība, var sniegt lielu atvieglojumu un mieru: veidi, kā mēs sevi uztveram kā “citus”, salauztus un/vai nepilnīgus, diemžēl ir drīzāk “normāli” nekā ne, un bieži vien ir mūsu dziļākās kopīgās pieredzes un saiknes ar citiem avots. Daudzi no mums ilgstoši cieš no tā, ka jūtamies “citi” un pēc tam jūtamies vēl “citādāki” par to, ka jūtamies citādi, vai jūtamies slikti par sevi par to, ka jūtamies slikti. Bailes nedarīt pietiekami pārvēršas par to, ka neesam pietiekami. Darot kaut ko nepareizi, mēs varam justies nepareizi vai ka mēs kļūdāmies pilnībā. Sevis vērtēšana, nodalīšana un noniecināšana var novest pie vēl vairāk līdzīgām situācijām. Prakse iejaukties šajos pašnovērtējumos – un savu spriedumu vērtēšanā – ar beznosacījumu pieņemšanu, atzinību un līdzjūtību ir sevis draudzības ceļš.

Domājot par draudzēšanos ar sevi, mēs varam uztvert šo praksi kā atklātu pieredzi, lēnu un stabilu virzību uz beznosacījumu mīlestību. Mēs varam pietuvoties, dziļi ieklausīties, pacietīgi pievērsties sev un ar interesi un zinātkāri uztvert atklāto. Mēs varam priecāties, atklājot un nosaucot savas unikālās īpatnības, īpatnības, anomālijas, ekscentriskumus. Mēs varam izrādīt līdzjūtību un maigumu pret to, kas ir izaicinošs. Mēs varam praktizēt vērošanu, nevis noniecināšanu, draudzēšanos, nevis negribīgu attieksmi. Mēs varam izturēties pret sevi tā, kā vēlamies, lai mūs tur, kā reiz tikām turēti, un kā dažreiz varam justies turēti visplašākajā piederības un Vienotības apskāvienā.

Viens no veidiem, kā sākt draudzības praksi, ir izpētīt un iepazīt sevi, it kā raugoties uz izsmalcinātu jaundzimušo. Mūsu būtība ir daudz pieejamāka zīdaiņa vecumā. Ja mēs spējam izturēties pret sevi ar beznosacījumu maigumu un mīlestību, ko ienesam jaunajā dzīvē, mēs varam iepazīt sevi no jauna. Kļūt – un palikt – iemiesojumā ir nekas cits kā brīnums tik daudzos līmeņos. Regulāra mūsu krāšņuma baudīšana – jā, pat savas nekārtības vidū – varētu aizraut elpu. Ja mēs uzskatām savu ievainojamību un jūtīgumu par bagātīgas informācijas avotiem par to, kā mēs esam pelnījuši un kā pret mums jāizturas, un ja mēs godājam sevi ar līdzjūtīgu rūpību, mēs varam veidot noturīgu draudzību, kas nesīs svētības ikvienā mūsu dzīves aspektā un citu cilvēku dzīvēs.

Bieži tiek teikts, ka nevar mīlēt citus, kamēr nav iemīlējis sevi. Mīlestības nepieejamības pieredze tiem, kas vispirms nemīl sevi – dodot, saņemot, iemiesojot – patiesībā drīzāk ir pakāpes jautājums. Bet, raugoties no dzīves plašākā skatupunkta, kāpēc gan nebūt pieejamam, lai dalītos mīlestībā pēc iespējas lielākā mērā? Tādēļ mācīšanās un iespēja piedāvāt mīlestības galvenās sastāvdaļas – līdzjūtību, laipnību un atzinību – sev ir ļoti vērtīgs fokuss, lai iemācītos būt kopā ar citiem. Apņēmīga beznosacījumu draudzības prakse ar sevi ir pamats īpašībām un spējām, ko mēs ienesīsim visos savos attiecību lokos, dzīvojot savu dzīvi visās tās izpausmēs un brīžos, un mūsu spējai pilnībā veltīt sevi patiesai pasaules mīlestībai.