Atgrieziet Savu dzīvi

Viesmīlis bija pusceļā, pieņemot manas ģimenes pasūtījumu, kad viņa menedžeris viņu izsauca.

— Kur pazuda viesmīlis? Sofija, mūsu septiņgadīgā, jautāja.

Daniels, mūsu piecus gadus vecais, paskatījās uz mani un tad atbildēja: "Es domāju, ka viņam bija jāpieņem konferences zvans."

* * *

Es pārcēlos no ārējā biroja uz mājas biroju, jo vēlējos pavadīt vairāk laika ar ģimeni. Bet tagad es vienmēr esmu savā mājas birojā. Es uz īsu brīdi parādās, piemēram, vakariņas un stāstu stāstīšana pirms gulētiešanas, bet ātri atgriežos, "lai pabeigtu dažas lietas". Es mīlu savu darbu, bet tas ir no rokas.

Man ļoti nepieciešams atpūsties, lasīt daiļliteratūru un pavadīt laiku ar cilvēkiem, kuri man patīk. Bet tas mani atgriež pie uzdevumu okeāna ar solījumiem svītrot lietas no sarakstiem un stiprināt savu pašvērtību ar produktivitātes pierādījumu.

Diemžēl mūsu psiholoģiskās vājības ir saistītas ar mūsu neierobežotu piekļuvi darba plūsmai. Tagad tas ir vecs stāsts: mēs domājām, ka mūsu tehnoloģijas — klēpjdatori, viedtālruņi, e-pasts — atbrīvos mūs no pieķeršanās birojam, taču tas ir negatīvs: birojs tagad ir pieķēries mums.

Mēs esam zaudējuši savas robežas. Kosmoss agrāk bija dabiska robeža; kad jūs atstājāt savu biroju, jūs pametāt savu darbu. Bet mūsu darba telpas ir zaudējušas sienas.

Mums vajag jaunas sienas.

* * *

Ir piektdienas vakars, un mēs ar Kidušu ievadām ebreju sabatu.

Kidušu lūgšana stāsta par to, kā Dievs radīja pasauli sešās dienās un atpūšas septītajā. Kad mēs aizdedzam sveces un dziedam Kiddush, mēs atzīmējam pāreju no ikdienišķa laika uz svēto laiku, jo apņemamies atpūsties arī septītajā dienā.

Sēžot pie svētku maltītes ar ģimeni un draugiem, es pat nedomāju pārbaudīt e-pastu vai piezvanīt. Beidzot pēc saspringtas darba nedēļas es sāku atpūsties. Sabata 24 stundu laikā vērīgie ebreji 100% atslēdzas no visa, kas pat attāli saistīts ar darbu. Un viena lieta, ko esmu ievērojusi, ir tāda, ka, kamēr pasaule turpinās, nekad nav grūti panākt.

Piektdienas vakars Kidušs ir kā sitiens sabata laika pulkstenī. Tad sestdienas vakarā cita ceremonija, ko sauc par Havdallah (kas nozīmē atdalīšanu), iezīmē sabata beigas. Havdallah ir kā sabata laika pulksteņa izspiešana.

Šie uz laiku balstītie rituāli ir nepieciešami, jo sabats ir laikā balstīta pieredze, kas nav saistīta ar telpu. To ievēro visur, kur jūs atrodaties, kad sākas sabats.

Citiem vārdiem sakot, fiziskajām sienām nav nozīmes. Tā vietā ebreji paļaujas uz simboliskām sienām, kuras iezīmē nevis akmens, bet gan ceremonija, kas atdala laiku no laika, darbu no atpūtas, ikdienišķo no svētā.

* * *

Kas lika man saprast, ka man ir nepieciešams marķieris — rituāls, kas nospiež manu laika pulksteni —, lai nošķirtu darbu no nedarba.

Lai apliecinātu savas darba dienas sākumu, es aizdegšu sveci un nosaukšu īsu lūgšanu, aicinot vadību un spēku rīkoties godīgi.

Dienas beigās es atkal iedegšu sveci un, ejot pāri dienai savā galvā, es teikšu pateicības lūgšanu.

Es "ieslēgšu" tikai pēc tam, kad mani bērni būs aizbraukuši uz skolu. Un pēc tam, kad būšu beidzis pulksteni, es nepieskaršos darbam, kamēr es aizdegšu savu sveci nākamajā rītā. Ja nosūtīsiet man e-pasta ziņojumu pēc manas pateicības lūgšanas, es nesaņemšu e-pasta ziņojumu līdz brīdim, kad es lūgšu norādījumus nākamajā rītā.

Ja vēlaties to darīt ar mani, es ieteiktu jums veikt savu rituālu reliģiski, lai gan tam nav jābūt reliģiskam. Tas varētu būt kaut kas, ko sakāt sev, dziesma, kuru klausāties, laiks, ko veltāt, lai ierakstītu savā dienasgrāmatā, meditācija, atzīme uz papīra, objekts, kuru pārvietojat, vai jebkas, kas jums nozīmē nošķiršanu starp darbu un nedarbu.

Kad esat rituāli pametis darbu, uzdrošiniet to patiešām pamest. Ļaujiet savam datoram un tālrunim darboties dīkstāvē, kamēr nedaudz dzīvojat. Un darbam ir arī otrādi: jūs būsiet svaigāks, kad atgriezīsities darbā, produktīvāks, zinot, ka tam jābūt, jo darbs apstāsies, un radošāks, integrējot ar darbu nesaistītas idejas savā darba dzīvē.

* * *

"Čau Daniel, ko dari draugs?" Es viņam jautāju.

"Vienu minūti," viņš man teica, turpinot rakstīt, nepaceļot acis no papīra datora, "es gandrīz pabeidzu."

Man likās, ka gribas smieties un raudāt vienlaikus.

"Es pagaidīšu," es beidzot teicu, "un, kad būsiet pabeidzis, aizslēgsim datorus un noliksim tos uz nakti, labi?"

No tā ir atkarīga mūsu dzīve.