“Viņš ir pie samaņas,” saka medmāsa. Es uzticos šim Vjetnamas veterinārārstam ar viņa pinnēm rētām klāto seju un maigo, samierināto sirdi. Viņa skumjās acis palīdz man stāties pretī tam, kas gaidāms. Mēs abi stāvam blakus gultai Strongas slimnīcas onkoloģijas nodaļā un raugāmies uz mana vīra Vika ļenganā ķermeņa.
“Viņš jūs dzird,” saka medmāsa, “bet viņš ir pārāk noguris, lai atbildētu. Jūs varat lūgt viņam saspiest jūsu roku.”
Jā, es varētu lūgt Vikam saspiest manu roku, ja viņš mani mīl. Bet es nešaubos par viņa mīlestību. Es varu lūgt viņam saspiest, ja viņš mani dzird, bet viņam mani nevajag dzirdēt. Viņam ir jāmirst, tāpēc es viņu neatsaucu dzīvē un pie sevis, bet ļauju viņam palikt ar grūto elpošanas darbu. Es viņam pieskaros un ieelpoju viņa smaržu, ierīvēju eļļu viņa rokās un kājās un lūdzu spēku viņu atlaist. Esmu gājusi kopā ar viņu līdz nāves slieksnim un nokārusi kājas pāri malai. Es jūtu bezdibeņa plašumu, bet tālāk vairs nevaru iet.
Divus gadus es mēģināju viņu glābt. Mēs abi mēģinājām, bet vairs nav nevienas glābšanās izejas. Pēc gadiem ilgas cīņas viņa maigā pāreja atver manu sirdi un nomierina manu prātu. Šī klusā nāve ir viņa pēdējā dāvana man, pat kamēr es raudu un čukstu atvadīties. Tieši pēc pusnakts viņš izelpo. Es gaidu ieelpu, kas tā arī nenāk.
Es nezinu, kā dzīvot bez šī vīrieša. Esmu atkarīga no viņa brūnajām acīm, kas man staro. Četrdesmit divus gadus mēs mīlējām viens otru, kopā meditējām, pārveidojām savu zemi, audzinājām savus dēlus un dalījāmies sapņos un bēdās. Es nezinu, kas esmu bez viņa.
Mēs ar draugiem sešas stundas sēžam ar viņa ķermeni. Kad ierodas sanitārs, mīloša medmāsa palīdz man ietīt Viku tīrās, baltās palagos un ielikt viņa ķermeni maisā.
Mēs braucam ar liftu lejā un ejam slimnīcas vestibila virzienā, aizsedzot acis no saules, kas spīd cauri logiem no grīdas līdz griestiem. Cilvēki steidzas, satverot kafijas krūzes, cenšoties ieiet pirms pulksten 7:00. Viņi ir nopietni un iegrimuši sevī, viņu skatieni ir novērsti. Šķiet, ka viņi atrodas aiz stikla sienas, citā pasaulē, dzīvo pusē, kamēr es stāvu uz sliekšņa, kur nāve šķiet tuvāka par dzīvi.
Mēs atrodam manu Subaru stāvvietā un saliekam Vika drēbes un klēpjdatoru uz aizmugurējā sēdekļa. Mēs kavējamies, stāvam bezpalīdzīgā bariņā, mīkstināti nāves noslēpuma, ko tikko pieredzējām, iespaidoti. Nepietiek tikai apskaut un pateikties šiem dāsnajiem draugiem par pavadīšanu šajā ceļojumā, tas ir viss, ko varu dot.
"Vai drīksti vadīt automašīnu?" jautā Antonijs.
“Jā,” es atbildu. “Seko man.”
Es stūrēju lejup pa autostāvvietas uzbrauktuvi, braucot lēnām, lai Entonijs varētu panākt savu īrēto automašīnu. Es apstājos pie autostāvvietas darbinieka kabīnes ar stikla logu. Mans ķermenis zina, kā skaitīt naudu un samaksāt stāvvietas maksu.
Esmu svešinieks, tikko atgriezies no pazemes. Esmu redzējis nāvi, skarbu un neapturamu, un saprotu, ka mana nāve nav tāls notikums.
Entonijs brauc mājup lēnajā joslā pa Ņujorkas štata šoseju. Mēs ceļojam pa šīs pasaules svešo zemi, svešinieki ikdienas ierastajām rūpēm.
Kā gan ir iespējams vienlaikus just tik dziļas skumjas un tik dziļu pateicību?
COMMUNITY REFLECTIONS
SHARE YOUR REFLECTION
9 PAST RESPONSES
Thank you Elaine , touched , moved and inspired . Death is a journey in transition to another birth depending on our karmas in our present life . There is a sadness no doubt when loses a loved one , recently I lost my mother to Dementia after a struggle lasting two years . In the end though she could not speak she just indicated through sign language that she wanted to move on , the suffering for her and those around her was too much to bear .
Those moments--so much pain, so close to death, the world is so terribly and beautifully alive. Thank you, Elaine.
Thank you, Elaine, for sharing your story. I feel the same sense of how will I live without the presence of my dear husband, when our time to part at death arrives.....The line "Love and Grief are a package deal" is the living paradoxical truth.
What a beautiful way of capturing this precious moment, death can be such a bittersweet experience, grateful for being able to read this and thank you to Elaine for sharing it.
RIP Vic
Wow!
So beautiful.
❤️
Beautifully touching, raw and real. Letting go is not easy and yet to allow a loved one to transition is so important. <3 <3 <3
Having read this before, I am always touched. Yes, how is it possible to have come from the underworld into the bright light of life. We touch death, and yet we must go on living in the light. Thank you for sharing your beautiful story. We are blessed to have loved so deeply, to have known another's soul so purely.