Prieks būt Sievietei septiņdesmitajos

Šis raksts sākotnēji tika publicēts laikrakstā New York Times Sunday Review 2019. gada 12. janvārī.

Kad draugiem teicu, ka rakstu grāmatu par tādām vecākām sievietēm kā mēs, viņi uzreiz protestēja: "Es neesmu veca." Viņi domāja, ka viņi nerīkojas un nejūtas kā viņu vecuma sieviešu kultūras stereotipi. Vecs nozīmēja valdzinošu, bezjēdzīgu, nelaimīgu un traucējošu. Mūsu valsts priekšstati par vecām sievietēm ir tik toksiski, ka gandrīz neviens, neatkarīgi no viņas vecuma, neatzīs, ka viņa ir veca.

Amerikā vecuma ierobežojums sievietēm ir lielāka problēma nekā novecošana. Mūsu ķermenis un mūsu seksualitāte ir devalvēti, mēs tiekam nomelnoti ar vīramātes jokiem, un mēs esam padarīti neredzami plašsaziņas līdzekļos. Tomēr lielākā daļa sieviešu, kuras es pazīstu, raksturo sevi kā dinamiskas un laimīgas dzīves stadijas. Mēs esam izturīgi un zinām, kā attīstīties robežās. Mūsu laime nāk no sevis izzināšanas, emocionālās inteliģences un empātijas pret citiem.

Lielākā daļa no mums nepalaiž garām vīrieša skatienu. Tas nāca ar zvaniem, uzmākšanos un nevēlamu uzmanību. Tā vietā mēs jūtamies brīvi no tirānijas, kas uztraucas par savu izskatu. Pirmo reizi kopš 10 gadu vecuma mēs varam justies relaksēti par savu izskatu. Mēs varam valkāt jogas zeķubikses neilonu vietā un zilās džinsas, nevis biznesa kostīmus.

Tomēr šajā attīstības posmā mēs saskaramies ar lieliem izaicinājumiem. Diez vai mēs ilgi izbēgsim no lielām bēdām. Mēs visi ciešam, bet ne visi augam. Tie no mums, kas augam, to darām, attīstot savu morālo iztēli un paplašinot spēju nest sāpes un svētlaimi. Patiesībā šis svārsts starp prieku un izmisumu ir tas, kas vecumdienu padara par katalītisko garīgo un emocionālo izaugsmi.

Līdz 70. gadiem mums ir bijis gadu desmitiem, lai attīstītu noturību. Daudzi no mums ir iemācījušies, ka laime ir prasme un izvēle. Mums nav jāskatās savos horoskopos, lai zinātu, kā paies mūsu diena. Mēs zinām, kā izveidot labu dienu.

Mēs esam iemācījušies katru dienu meklēt humoru, mīlestību un skaistumu. Mēs esam ieguvuši spēju novērtēt dzīvi. Pateicība nav tikums, bet gan izdzīvošanas prasme, un mūsu spējas uz to pieaug līdz ar mūsu ciešanām. Tāpēc tie ir vismazāk priviliģētie, nevis tie, kuri izceļas ar vismazāko piedāvājumu novērtēšanu.

Daudzas sievietes uzplaukst, jo mēs mācāmies visu padarīt funkcionējošu. Jā, viss. Ejot ārā no drauga bērēm, gaisā jūtam koka dūmu smaržu un uz mēles garšo sniegpārslas.

Mūsu laimi veido attieksme un nodoms. Attieksme nav viss, bet tas ir gandrīz viss. Es apciemoju džeza lielisko Džeinu Džārvisu, kad viņa bija veca, kropla un dzīvoja mazā dzīvoklī ar logu pret ķieģeļu sienu. Es jautāju, vai viņa ir laimīga, un viņa atbildēja: "Man ir viss, kas vajadzīgs, lai būtu laimīgs, tieši starp manām ausīm."

Mums var nebūt kontroles, bet mums ir izvēles iespējas. Ar nodomu un koncentrētu uzmanību mēs vienmēr varam atrast ceļu uz priekšu. Mēs atklājam to, ko meklējam. Ja mēs meklēsim mīlestības pierādījumus Visumā, mēs to atradīsim. Ja mēs meklējam skaistumu, tas ieplūdīs mūsu dzīvē jebkurā brīdī, kad to vēlēsimies. Ja mēs meklējam notikumus, ko novērtēt, mēs atklājam, ka tie ir daudz.

Vecumdienās ir pārsteidzošs aprēķins. Cik daudz tiek atņemts, mēs atrodam vairāk, ko mīlēt un novērtēt. Mēs regulāri piedzīvojam svētlaimi. Kā teica kāds draugs: "Kad es biju jauns, man bija vajadzīga seksuāla ekstāze vai pārgājiens uz kalna virsotni, lai izbaudītu svētlaimi. Tagad es to jūtu, skatoties uz kāpuru savā dārza takā."

Vecāka gadagājuma sievietes ir uzzinājušas, cik svarīgas ir saprātīgas cerības. Mēs zinām, ka visas mūsu vēlmes nepiepildīsies, pasaule nav sakārtota tā, lai mēs būtu patīkami un ka citi, īpaši mūsu bērni, negaida mūsu viedokļus un spriedumus. Mēs zinām, ka dzīves prieki un bēdas ir tikpat sajaukti kā sāls un ūdens jūrā. Mēs negaidām pilnību vai pat atvieglojumu no ciešanām. Laba grāmata, paštaisīta pīrāga gabaliņš vai drauga zvans var mūs iepriecināt. Kā teica mana tante Greisa, kas dzīvoja Ozarksā: "Es saņemu to, ko vēlos, bet es zinu, ko gribu."

Mēs varam būt laipnāki pret sevi, kā arī godīgāki un autentiskāki. Mūsu cilvēkiem patīkamie es mīkstina viņu balsis, un mūsu patiesais es runā skaļāk un biežāk. Mums nav jāizliekas sev un citiem, ka mums nav vajadzības. Mēs varam pateikt nē visam, ko nevēlamies darīt. Mēs varam ieklausīties savā sirdī un rīkoties savās interesēs. Mēs esam mazāk dusmu pilni un apmierinātāki, mazāk motivēti un spējam dzīvot mirklī ar visām tā jaukajām iespējām.

Daudziem no mums ir labu draugu un ilggadēju partneru patvēruma josla. 50 gadus vecās draudzībās un laulībās ir kāds saldums, ko nevar aprakstīt valodā. Mēs zinām viens otra ievainojamību, trūkumus un dāvanas; mums ir bijušas karaliskas cīņas, taču esam pateicīgi, ka esam kopā. Vārds vai skatiens var liecināt par tik lielu nozīmi. Laimīgās sievietes ir saistītas ar bagātīgu sieviešu draugu tīklu. Šie draugi var būt mūsu emocionālās veselības apdrošināšanas polises.

Vienīgā nemainīgā lieta mūsu dzīvē ir pārmaiņas. Bet, ja mēs augam gudrībā un iejūtībā, mēs varam skatīties tālredzīgi. Mēs esam izdzīvojuši septiņas mūsu valsts vēstures desmitgades, sākot no Trūmena līdz Trampam. Es pazinu savu vecvecmāmiņu un, ja dzīvošu pietiekami ilgi, satikšu savus mazmazbērnus. Es būšu pazinis septiņas ģimenes paaudzes. Es redzu, kur es piederu garajā skotu un īru senču rindā. Es esmu dzīvs šodien tikai tāpēc, ka tūkstošiem izturīgu homo sapiens paaudžu ir izdevies pēcnācēji un audzināt savus bērnus. Es nāku no, mēs visi nākam no elastīga krājuma, pretējā gadījumā mēs šeit nebūtu.

Līdz 70 gadu vecumam mūsu dzīvē ir bijis vairāk traģēdiju un vairāk svētlaimes, nekā mēs varējām paredzēt. Ja esam gudri, mēs saprotam, ka esam tikai viens piliens lielajā upē, ko saucam par dzīvību, un ka tas ir bijis brīnums un privilēģija būt dzīviem.

***

Lai iegūtu vairāk iedvesmas, pievienojieties šīs sestdienas Awakin Call kopā ar Mariju Piferu. Sīkāka informācija un RSVP informācija šeit.