Ko Es savā dzīvē Esmu iemācījies No bērniem

Kad man ir grūti izprast pasauli, es bieži atceros, ka visu, kas man patiešām ir jāiemācās, es varu mācīties no bērniem. Es varu mācīties no brīnuma, ar kādu viņi redz pasauli, no viņu spējas pilnībā dzīvot jebkurā brīdī, no tā, kā viņi var brīvi gan smieties, gan raudāt, no viņu beznosacījumu mīlestības, uzticības un ticības.

Es bieži prātoju, kāpēc un kā un kad mēs pazaudējam tās lietas, par kurām mēs zinām, ka tās ir dabiskas un pareizas, kad esam bērni. Lielāko daļu no tā, ko esmu uzzinājis par alkatību un tai pretējo labdarību, esmu iemācījies no bērniem savā dzīvē. Akankšas pirmsākumos es atceros, ka organizējām ballīti mūsu bērniem klubā. Ap spēlēm, baloniem, čipsiem un saldējumu valdīja liels uztraukums.

Es atceros, ka pamanīju, ka Parsurams, viens no mūsu piecgadniekiem, vienkārši stāvēja ar savu saldējumu, un, kad jautāju, kāpēc, viņš teica, ka vēlas to paņemt līdzi uz mājām, lai dalītos tajā ar savu māsu. Es viņam teicu, ka tas izkusīs. Viņš teica, ka tas ir labi. Viņš ļoti gribēja dalīties tajā ar savu māsu.

Kad manai meitai Samarai bija astoņi gadi, viņa gatavojās trīs kāju skrējienam savā skolas sporta dienā un ieradās mājās ar sajūsmu, stāstot, ka viņas partneris ir viņas labākais draugs Parthavi. Parthavi un Samara bija labākie draugi četrus gadus. Mana reakcija bija tāda, ka pajautāju Samarai, vai ir saprātīgāk atrast partneri, kurš būtu tuvāk viņas augumam. Ir grūti uzvarēt, es teicu, ja jūs abi esat tik atšķirīgi augumā. Es atceros, ka manas meitas seja mainījās, un viņa paskatījās uz mani un sacīja: "Mammu, kas ir svarīgāks? Uzvarēt vai pievilt manu labāko draugu?"

Šī gada sākumā es satiku Raghu. Raghu bērnībā slimoja ar poliomielītu un zaudēja kāju kustību. Viņš stāstīja, ka, kad viņam bija 15 gadu un dzīvoja nabadzībā nomocītā lauku ģimenē, viņš devās pie saviem vecākiem un teica, ka nevēlas būt viņiem apgrūtinājums un dodas prom no mājām. Raghu iekāpa vilcienā bez naudas, piekāpās dienestam Gurdvarā un atrada ceļu uz Ahmedabadu, kur viņš tagad vada nozīmīgu daļu no NVO, kas strādā ar lauku sievietēm un rokdarbiem. Kur tu ņēmi spēku, es jautāju. 15? Atrodoties Raghu apkārtnē, jūs jūtaties mierīgs un mierīgs. Spēks ir mūsu iekšienē, viņš atbildēja. Mums vienkārši jāzina, ka tas tur ir, un tas jāmeklē.

Es domāju par to, kāpēc Parsurams, Samara un Raghu izvēlējās dot, nevis ņemt. Kāpēc piecgadnieks vēlējās padalīties ar savu saldējumu, kāpēc astoņgadīgs puisis izvēlējās draudzību, nevis laimēšanu, kāpēc 15 gadus vecs izvēlējās veidot savu dzīvi, lai nebūtu slogs grūtībās nonākušai ģimenei. Šķita, ka visi trīs saprata, kas ir svarīgi. Šķita, ka visi trīs saprata, ka ir miers un laime, kas rodas, kaut ko darot citu labā. Visi trīs man iemācīja mazliet vairāk par mūsu bezgalīgo spēju domāt tālāk par sevi.

Un domāšana ārpus sevis rada tik svarīgus viļņus. Es atceros, ka kādu karstu, putekļainu Mumbajas pēcpusdienu apstājos, lai sarunātos ar mazu meiteni uz ielas. Viņa gribēja naudu, un, kad es teicu nē, viņa norādīja uz kokosriekstu pārdevēju ielas otrā pusē. Es atceros, kā viņa aizņēma piecas pilnas minūtes, lai izvēlētos lielāko kokosriekstu, ko viņa varētu atrast, un kā mēs apsēdāmies uz ielas ar saviem kokosriekstiem, kad viņa tērzēja ar mani par sešus gadus veciem sīkumiem. Kamēr mēs tur sēdējām, vīrietis pāri ielai mūs vēroja un tad pārgāja pāri, izņēma no somas ābolu un iedeva to mazajai meitenei. Likās, ka viņš vienmēr ir gribējis to darīt, bet nebija pārliecināts. Viņam vienkārši vajadzēja redzēt, ka kāds cits to dara vispirms.

Pirms četriem gadiem Riversaidas skolā Ahmedabadā piedzima neliels projekts ar nosaukumu Design for Change. Ideja bija dot bērniem iespēju mainīt pasaulē kaut ko tādu, ar ko viņi nav apmierināti. Mūsdienās bērni 38 valstīs izstrādā un īsteno pārmaiņu projektus. No cīņas pret bērnu laulībām līdz sarunām ar skolām, lai samazinātu skolas somas svaru, 20 miljoni bērnu domā tālāk par sevi.

Pagājušajā nedēļā Čīlē es iegāju nabadzīgo skolā un redzēju, kā bērni apsprieda projektu, kuru viņi tikko bija pabeiguši: viņi kopienā izveidoja grupu, lai piesaistītu cilvēkus vietai, kur viņi bija savākuši adopcijai klaiņojošus kucēnus. Es biju pārsteigts, redzot, ka vēlme pēc pārmaiņām ir izplatījusies arī bērniem otrā pasaules malā. Man tikko gadījās ieiet šajā klasē.

Pieci simti Teach For India stipendiātu ir izkliedēti šādās skolās, neatlaidīgi strādājot, lai savus bērnus novirzītu citā dzīves ceļā. Es arvien vairāk redzu, kā to ietekme izplatās. Vecāki sāk domāt savādāk. Citi skolotāji skolās veido jaunas izglītības vīzijas. Sabiedrība sāk saprast, ka mācīšana ir mērķtiecīga. Un pēc divu gadu stipendijas Teach For India, arvien vairāk absolventu strādā dažādās nozarēs, lai izbeigtu izglītības nevienlīdzību.

Mums ir bezgalīgas spējas dot. Es bieži sev jautāju, kā es varu dot vairāk un tāpēc rādīt piemēru mūsu bērniem. Man atgādina, ka Gandijs runāja par to, ka mūsu vajadzībām pietiek, bet ne mūsu alkatībai. Kā seriāls Kirils atklāja savu skolu Kolkatā 300 ielas meitenēm, stāstot vecākiem, ka tāpat kā viņa māca matemātiku, viņa māca arī līdzjūtību.

Es iztēlojos pasauli, kurā mēs domājam tālāk par sevi, lai mūsu radītā pasaule būtu laipnāka, piedodošāka, maigāka. Es domāju, kā mēs varam uzlabot savu noklusējuma opciju. Nez, kāda izskatītos pasaule, ja vieglāk būtu dot nekā ņemt, vieglāk dalīties nekā krāt, vieglāk būt labam nekā nē. Interesanti, kāda izskatītos pasaule, ja mēs vairāk mācītos no saviem bērniem.