Vendels Berijs: Kam domāti cilvēki?

Fragments no Vendela Berija eseju krājuma "Kam domāti cilvēki".

es

Žēlastību, kas ir radījumu veselība, var turēt tikai kopā.
Dziedināšanā izkaisītie locekļi sanāk kopā.
Veselībā miesa tiek žēlota, svētais ienāk pasaulē.

II

Dziedināšanas uzdevums ir cienīt sevi kā radījumu, ne vairāk un ne mazāk.
Radījums nav radītājs un nevar būt. Ir tikai viena Radība, un mēs esam tās locekļi.
Būt radošam nozīmē tikai veselību: uzturēt sevi pilnībā dzīvu Radībā, saglabāt Radījumu pilnībā dzīvu sevī, redzēt Radījumu no jauna, no jauna sveikt savu daļu tajā.
Visradošākie darbi ir visas šīs veselības stratēģijas.
Pašu saukto radītāju lepnuma darbi ar savu oriģinalitātes priekšrocību samazina Radīšanu līdz jaunumam, brīnīties nespējīgu prātu vājiem pārsteigumiem.
Tiecoties pēc oriģinalitātes, topošais radītājs strādā viens. Vientulībā cilvēks uzņemas atbildību par sevi, ko nevar izpildīt.
Jaunums ir sava veida vientulība.

III

Ir sliktais lepnuma darbs. Ir arī sliktais izmisuma darbs, kas ir slikti paveikts cerības vai redzējuma neveiksmes dēļ.
Izmisums ir pārāk maz atbildības, tāpat kā lepnums ir pārāk daudz.
Nederīgais izmisuma darbs, bezjēdzīgais lepnuma darbs vienlīdz nodod arī Radīšanu. Tie ir dzīves atkritumi.
Izmisumam nav piedošanas, un lepnumam nav. Kurš vientulībā var piedot?

IV

Labs darbs atrod ceļu starp lepnumu un izmisumu.
Tas piešķir veselību. Tas dziedina ar žēlastību.
Tā saglabā doto, lai tā paliek dāvana.
Ar to mēs zaudējam vientulību:
mēs saliekam rokas tiem, kas iet pirms mums, un rokas tiem, kas nāk pēc mums;
mēs ieejam viens otra roku mazajā lokā,
un lielākais mīlētāju loks, kuru rokas ir sadevušās dejā,
un visu radību lielākais loks, kas iet iekšā un ārā no dzīves, kas kustas arī dejā, tik smalkas un plašas mūzikas pavadībā, ka neviena auss to nedzird, kā vien fragmentāri.

V
Un caur to mēs ieejam vientulībā, kurā arī zaudējam vientulību.
Mēģinot dalīties vientulībā, var rasties tikai nesaskaņas.
Patiesa vientulība ir sastopama savvaļas vietās, kur cilvēks ir bez cilvēka pienākuma.
Cilvēka iekšējās balsis kļūst dzirdamas. Cilvēks izjūt savu intīmāko avotu pievilcību. Līdz ar to cilvēks skaidrāk reaģē uz citām dzīvēm. Jo sakarīgāks kļūst sevī kā radībā, jo pilnīgāk viņš iekļaujas visu radību kopībā.
Cilvēks atgriežas no vientulības, piekrauts ar apstākļu dāvanām.
VI
Un no šīs atgriešanās nevar izvairīties.
No dabas kārtības mēs atgriežamies pie cilvēces kārtības un nesakārtotības.
No lielākā apļa mums jāatgriežas pie mazākā, mazākā lielākā un no tā atkarīga.
Lielākajā lokā ieiet ar vēlmi būt radījumam, mazāks, izvēloties būt par cilvēku.
Un, atgriezušies no meža, mēs ar nožēlu atceramies tās mierīgumu. Visām radībām tās ir savās vietās, tātad miera stāvoklī.
Visgrūtākajās pūlēs, guļot un nomodā, miruši un dzīvi, viņi atpūšas.
Cilvēka lokā mēs esam noguruši no pūlēm un esam bez atpūtas.

VII

Kārtība ir vienīgā atpūtas iespēja.
Izveidotajam pasūtījumam ir jāmeklē dotais pasūtījums un jāatrod tajā sava vieta.
Laukam jāatceras mežs, pilsētai jāatceras lauks, lai dzīves rats grieztos un mirstošo sagaidītu jaundzimušais.
Izkaisītie biedri ir jāsaved kopā.
Vēlme vienmēr pārsniegs iespējamo. Bet, lai īstenotu iespējamo, tas ir jāpalielina.
Iespējamais, piepildītais, ir savlaicīgs pasaulē, mūžīgs prātā.
Redzot darāmo darbu, kurš var palīdzēt vēlēties būt tas, kas to dara?
Bet baidās, ka nebūs miera, kamēr darbi nebūs pabeigti un māja nebūs kārtībā, saimniecība sakārtota, pilsētiņa sakārtota un visi mīļie labi.
Bet lepnums ir tas, kas naktī ir nomodā ar savu vēlmi un skumjām.
Strādāt pie šī darba vien nozīmē izgāzties. Tam nav nekādas palīdzības. Vientulība ir tās neveiksme.
Tas ir izmisums, kas redz, ka darbs izgāžas savā neveiksmē.
Šis izmisums ir neveiklākais lepnums no visiem.

VIII

Beidzot ir lepnums domāt par sevi bez skolotājiem.
Skolotāji ir visur. Tas, ko vēlas, ir skolēns.
Nezināšanā ir cerība. Ja mēs būtu zinājuši grūtības, mēs nebūtu iemācījušies pat tik maz.
Paļauties uz nezināšanu. Tā ir neziņa, pie kuras skolotāji nonāks.
Viņi gaida, kā vienmēr, aiz gaismas robežas.

IX

Neapzināto skolotāju mācības pieder uzdevumam un ir tā cerība.
Mīlestība un draugu un mīļotāju darbs pieder pie uzdevuma un ir tā veselība.
Atpūta un prieks pieder pie uzdevuma un ir tā žēlastība.
Lai rītdiena pienāk rītdiena. Ne pēc tavas gribas māju nesīs cauri nakti.
Kārtība ir vienīgā atpūtas iespēja.