Ilgtspējība Un svētums

Šis raksts sākotnēji tika publicēts 2013. gadā

Nesenie sausuma periodi, viesuļvētras un plūdi ir likuši mums arvien vairāk apzināties klimata pārmaiņu realitāti un mūsu industrializētās, materiālistiskās civilizācijas katastrofālo ietekmi uz vidi. Mūsu pasaulei tuvojoties ekoloģiskā sabrukuma robežai — neatgriezenisku klimata pārmaiņu "lūzuma punktam", — ilgtspējība ir kļuvusi par būtisku jautājumu. Taču, pirms mēs varam reaģēt, mums ir jāapzinās, kurai Zemei mēs cenšamies palīdzēt, kādu ekosistēmu mēs cenšamies uzturēt.

Vai ilgtspējība attiecas uz “ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi” un vidi, kas spēj uzturēt mūsu pašreizējo cilvēku civilizāciju ar tās energoietilpīgajām, patērētāju virzītajām vajadzībām un ekonomiskā progresa tēlu? Vai arī ilgtspējība attiecas uz visu ekosistēmu, savstarpēji saistītu dzīvības tīklu ar tās plašo un pārsteidzošo sugu daudzveidību? Kuru pasauli mēs cenšamies uzturēt: resursu, lai piepildītu savas vēlmes pēc materiālās labklājības, vai brīnumu, skaistuma un svētas nozīmes Zemi? Citējot Tomasu Beriju:

Tagad mūsu priekšā ir viens jautājums: izdzīvošana. Ne tikai fiziska izdzīvošana, bet gan izdzīvošana piepildījuma pasaulē, izdzīvošana dzīvā pasaulē, kur vijolītes zied pavasarī, kur zvaigznes mirdz visā savā noslēpumainībā, izdzīvošana jēgas pasaulē.

Ja vēlamies saglabāt šo brīnumu pasauli, mūsu atbildē būtiska ir ne tikai rīcība, bet arī apziņas maiņa, pāreja no Zemes uztveres kā kaut kā atsevišķa no mums pašiem, kā resursa, ko var gan izmantot, gan ļaunprātīgi izmantot. Patiesa ilgtspējība nav mūsu pašreizējā dzīvesveida ilgtspējība – mūsu priekšstats par progresu un ekonomisko izaugsmi –, bet gan svētas Zemes ilgtspējība, kas ir bagāta ar bioloģisko daudzveidību un brīnumiem.

Lai mainītu mūsu pašreizējo globālo stāvokli, mums ir jāiedziļinās apziņas attieksmes saknē, kas to radīja. Pretējā gadījumā mēs riskējam mēģināt atrisināt problēmu ar to pašu kondicionēšanu, to pašu domāšanas procesu, kas to radīja. Šajā kritiskajā brīdī ir svarīgi saprast mūsu pašreizējās domāšanas veida izcelsmi, kas Zemi uztver kā resursu, "vidi" kā kaut ko atsevišķu no mums pašiem. Daži saka, ka šī attieksme sakņojas apgaismības laikmetā un Ņūtona apziņā, kas Zemi uztver kā nejūtīgu mehānismu, kas ir atdalīts no mums un ko mēs varam kontrolēt un apgūt. Un noteikti zinātnes un tehnoloģiju attīstības rīki, šķiet, ir devuši mums šo spēju. Bet, lai pilnīgāk izprastu šo atšķirtības sajūtu, ir jāiedziļinās mūsu Rietumu apziņā laikā, kad agrīnā kristietība vajāja pagānu un uz Zemes balstītās reliģijas, izcirta to svētās birzis un lēnām sāka procesu, kurā Zeme vairs nebija svēta, veidā, kas pamatiedzīvotājam nebija iedomājams. Mēs esam šīs kultūras mantinieki, kas izdzina attiecības ar svēto no Zemes.

Liela daļa mūsu Rietumu civilizācijas tagad ir aizmirsusi Zemes svēto dabu, un mēs neapzināmies, kā šī aizmāršība izšķiroši ietekmē mūsu attiecības ar vidi. Ja Zeme ir tikai resurss, tad nav nekādas īstas atbildības. Mēs varam to izmantot un ļaunprātīgi izmantot, kā mēs to darām šobrīd. Ja tā ir svēta, tad kā mēs varam attaisnot savu pašreizējo attieksmi pret vidi, mūsu ekocīda aktus?

Tāpēc ir steidzami jāatgūst šīs pirmatnējās attiecības ar dzīvību un visu radību. Ja vēlamies uzturēt dzīvu, svētu Zemi, kas baro gan mūsu dvēseles, gan ķermeņus, mums ir jāatjauno saikne ar šīm senajām zināšanām. Tā nav kaut kas jauns, kas jāapgūst, bet gan kaut kas būtisks, kas jāatceras, kaut kas tāds, kas vienmēr ir piederējis mums, tikai aizmirsts vai cenzēts mūsu pašreizējās kultūras.

“Svētais” nav kaut kas primāri reliģisks. Tas pieder pie visa esošā primārās dabas. Kad mūsu senči zināja, ka viss, ko viņi var redzēt, ir svēts, tas nebija kaut kas mācīts, bet gan instinktīvi zināms. Tas bija tikpat dabiski kā saules gaisma, tikpat nepieciešams kā elpošana. Ja mēs pieņemsim svēto visā dzīvē, mēs atklāsim, ka dzīve runās ar mums tāpat, kā tā runāja ar mūsu senčiem. Plīvurs tiks pacelts, un šī iedzimtā zināšana atkal būs klātesoša. Šī ir pašas Zemes senā gudrība, Zemes, kas ir attīstījusies un mainījusies gadu tūkstošiem ilgi, kuras gudrība mums šobrīd ir izmisīgi nepieciešama, ja vēlamies izvairīties no vēl lielākas ekoloģiskas katastrofas. Vēlreiz citējot Tomasu Beriju:

Mums nav nepieciešama cilvēciska atbilde uz Zemes problēmu, bet gan Zemes atbilde uz Zemes problēmu. Zeme atrisinās savas problēmas un, iespējams, arī mūsu pašu, ja mēs ļausim Zemei darboties savā veidā. Mums tikai jāieklausās tajā, ko Zeme mums saka.

Mēs joprojām saglabājam šīs pirmatnējās attiecības ar Zemi savā apziņā, pat ja jau sen esam tās aizmirsuši. Tā ir pirmatnēja Zemes brīnuma, skaistuma un dievišķās dabas atzīšana. Tā ir izjusta bijība pret visu, kas pastāv. Kad mēs ienesīsim šo pamatīpašību savā apziņā, mēs spēsim reaģēt uz pašreizējo cilvēka radīto krīzi no līdzsvara stāvokļa, kurā mūsu rīcība būs balstīta cieņpilnā attieksmē pret visu dzīvību. Tā ir patiesas ilgtspējības būtība. Citējot Kanādas vides aizstāvi Deividu Suzuki:

Tas, kā mēs redzam pasauli, veido to, kā mēs pret to izturamies. Ja kalns ir dievība, nevis rūdas kaudze; ja upe ir viena no zemes dzīslām, nevis potenciāls apūdeņošanas ūdens avots; ja mežs ir svēta birzs, nevis kokmateriāli; ja citas sugas ir bioloģiski radinieki, nevis resursi; vai ja planēta ir mūsu māte, nevis iespēja — tad mēs izturēsimies viens pret otru ar lielāku cieņu. Tāds ir izaicinājums – paskatīties uz pasauli no citas perspektīvas.

Lai uzzinātu vairāk par garīgo reakciju uz mūsu pašreizējo ekoloģisko krīzi, skatiet vietni www.spiritualecology.org