Pagājušajā gadā manu dzīvi ļoti daudz apmeklēja nāve. Tajos laikos es bieži esmu dzirdējis Mērijas Elizabetes Frajas labi zināmo dzejoli “Nestāvi pie mana kapa un raudi”.
Šorīt, slīgstot pa gultu, es savās domās sāku nosaukt savus aizgājušos mīļotos, piesaucot viņu mīļās sejas un klusi izrunājot viņu vārdus pa vienam. Tas ir viens no veidiem, kā es viņus godāju un risinu viņu prombūtnes gadījumā. Pa vidu šim pazīstamajam rituālam es “dzirdēju” izteiktu balsi, kas ierunājās manā prātā. Tā teikts.
Tagad, Mīļā. Tu vienkārši ej uz priekšu, stāvi pie mana kapa un raudi. Patiesībā, ja vēlaties, jūs varētu nokrist zemē. Ja ir sniegs vai dubļi, vienalga — jūs vienmēr varat iztīrīt šo bēru tērpu vēlāk. Vai arī jūs varētu atteikties no uzvalka pavisam. Uz manām bērēm uzvelc pidžamu vai mīļākos sviedrus. Jūs esat pietiekami sāpinošs, ja esat gatavs, ja jums nav jāvalkā šauras drēbes un neērti apavi. Un lūdzu, lūdzu… raudiet! Ir dīvaini atrasties tur, kur esmu tagad – šajā jaukajā, lai arī pilnīgi neaprakstāmā vietā – un redzēt, kā jūs tērējat tik dārgo enerģiju, lai NEraudātu, NEelpotu, NEdzīvotu šo pieredzi. Mīļā, tu vēl esi dzīvs. Tāpēc esi... dzīvs!
Mums te nav jāraud. Mēs nesasmērējamies. Mūsu sirdis nesaplīst. Tas notiek tikai tur, kur atrodaties. Godīgi sakot, man pietrūkst dzīves nekārtības. Tā ir privilēģija. Tātad, uz priekšu un raudiet, vaimanāt, brēkt, zobus sakot, mazliet turpināt. Būs daudz laika klusumam un klusumam, kad būsi tur, kur esmu es.
Un, kad esat pabeidzis raudāt vai kad esat uz brīdi apstājies, turpiniet un dziediet. Dziedāšana sniedzas tieši pāri robežai starp to, kur es esmu, un to, kur atrodaties tu, un vienā mirklī mūs satuvina. Jūs to esat izjutuši, vai ne? Jūs zināt dziesmu, kas jādzied, bet tikai tad, kad atvilksiet elpu, lai to sāktu. Šis brīdis ļaus man iesist vienu tieši tavā sirdī, un tas iznāks. Brīdiniet, ka tas, visticamāk, atkal liks jums raudāt. Es domāju, ka esmu skaidri norādījis, kā rīkoties, kad tas notiek.
Tagad šeit ir cita lieta. Šis ir paredzēts daudz, daudz vēlākam — pēc tam, kad jūsu uzvalks ir atgriezies no apkopēja, kastroļu trauki ir atgriezti, un pārējā pasaule ir pārgājusi no jūsu katastrofālā zaudējuma. Sāciet atrast dzīvi ap un ārpus savām bēdām un maigi, uzmanīgi sāciet tajās iedzīvoties. Skumjas un zaudējumi joprojām būs apkārt, jo, atklāti sakot, jūs nekad "netiksiet tam pāri". Jums nevajadzētu darīt.
Es nezinu, kā jūs atgriezīsit savu dzīvi bez bēdām, bet es dzirdu baumas, ka atrašanās zem debesīm ir labs sākums. Labi nāk arī saikne ar citām dzīvajām būtnēm – augiem dārzā, draudzīgiem suņiem, veciem draugiem, kuri nenes uzacis un “rūpes” katrā tikšanās reizē. Tātad – uz priekšu – stāvi pie mana kapa. Izraudi savas sasodītās acis. Drosmīgi brauciet ar bēdu vētru, un tā vienkārši var jūs ar laiku, dārgais, aiznest atpakaļ uz apbrīnojamo dzīves vietu. Es jūs uzmundrināšu no šejienes.
***
No Barbara McAfee nāk šī evaņģēlija garšas balāde, kas svin dzirdamu raudāšanu un visu tās sniegto dziedināšanu.
COMMUNITY REFLECTIONS
SHARE YOUR REFLECTION
2 PAST RESPONSES
Thank you so much for exactly what I needed to read/hear. In Narrative Therapy practices we speak to grief having no "right" way or time frame. Love how you languaged letting it out.
PS. I've been dancing my grief out, because currently, I can't seem to sing. And that's ok. ♡
Hah -- those friends who have concern and creased brows -- they do not do me any good, either. So tired of that. Thank you for this. That bit alone was well worth the read.