Pareizais veids, kā reaģēt Uz Neveiksmi

Sestdien mēs ar sievu Eleonoru ciemojāmies pie draugiem, kad mājās pārnāca viņu deviņus gadus vecā meita Dana*. Viņa gandrīz vai raudāja, tik tikko spēja savaldīties.

"Ak, mīļumiņ," teica viņas mamma. "Kas notika peldēšanas sacensībās?"

Dana ir lieliska peldētāja. Viņa cītīgi trenējas, ierodoties peldēšanas treniņos gandrīz sešos no rītiem un peldot arī dažās pēcpusdienās. Un viņas pūliņi tiek atalgoti; viņa bieži uzvar savās disciplīnās, gūstot punktus savai peldēšanas komandai. Ir skaidrs, ka viņa ir ļoti lepna par šīm uzvarām.

Ne visās viņas pūlēs tas ir tāpat. Skolā viņai ir grūtības ar dažiem mācību priekšmetiem, viņa pilda papildu matemātikas mājasdarbus, lai neatpaliktu no citiem bērniem, un saņem īpašu palīdzību lasīšanā. Taču viņa vienmēr cītīgi strādā.

"Mani diskvalificēja," viņa mums teica. Viņa labi nopeldēja distanci, bet sekundes daļu pirms starta signāla nokrita: pāragrstarts.

Mēs bijām mājas priekšnamā, un viņa apsēdās uz kāpņu apakšējā pakāpiena, peldkostīmu joprojām nesot uz pleca, un, gandrīz bez izteiksmes, skatījās tukšumā.

"Mīļā," teica viņas tētis, "sezonā ir daudz vairāk peldēšanas sacensību. Tev būs citas iespējas uzvarēt."

Es viņai teicu: "Tas, ka tu priekšlaicīgi atstāji kvartālu, nozīmē, ka biji uz savas robežas. Tu centies neiztērēt ne milisekundi vilcināšanās. Tas ir pareizais instinkts. Tu nepareizi novērtēji laiku, bet tas ir labi. Jo vairāk tu to darīsi, jo labāk tev tas izdosies."

"Katrs peldētājs katrā komandā kādā brīdī ir ticis diskvalificēts," sacīja Eleonora. "Tā ir daļa no sporta."

"Esmu pārliecināta, ka tavs treneris tev palīdzēs patrenēties startos pirms nākamajām sacensībām," teica viņas mamma, "un tu precīzi izdomāsi, kad sākt no starta, lai netērētu ne sekundi, bet arī neiekristu pārāk agri. Tev izdosies."

Nekas no tā, ko mēs teicām, uz viņu, šķiet, neietekmēja. Nekas nemainīja viņas neizteiksmīgo skatienu. Nekas nepalīdzēja.

Tad pienāca viņas vecmāmiņa Mimi.

Mēs visas stāvējām Danai blakus, kad Mimi pagāja mums cauri un apsēdās viņai blakus. Viņa aplika roku ap Danu un vienkārši klusi sēdēja. Beidzot Dana atbalstīja galvu uz Mimijas pleca. Pēc dažiem klusuma brīžiem Mimi noskūpstīja Danas galvu un teica: "Es zinu, cik smagi tu pie tā strādā, mīļā. Ir skumji tikt diskvalificētai."

Tajā brīdī Dana sāka raudāt. Mimi turpināja sēdēt tur, aplikusi roku ap Danu, vairākas minūtes, neko nesakot.

Beidzot Dana pacēla acis uz Mimi, noslaucīja asaras un vienkārši teica: "Paldies, Mimi." Un es nodomāju, ka katram vadītājam, katram menedžerim, katram komandas loceklim tas būtu jāredz.

Mēs visi, izņemot Mimi, nepamanījām to, kas Danai bija vajadzīgs.

Mēs centāmies likt viņai justies labāk, palīdzot saskatīt neveiksmes priekšrocības, aplūkojot sakāvi kontekstā, mācot no tās mācīties un motivējot viņu strādāt cītīgāk un uzlaboties, lai tas vairs neatkārtotos.

Bet viņai nekas no tā nebija vajadzīgs. Viņa to jau zināja. Un, ja nebūtu, viņa pati to izdomātu. Lieta, kas viņai bija nepieciešama, lieta, ko viņa pati nevarēja dot, lieta, ko Mimi pastiepa roku un viņai iedeva?

Empātija.

Viņai bija jājūt, ka viņa nav viena, ka mēs visi viņu mīlam un ka viņas neveiksme to nemainīja. Viņai bija jāzina, ka mēs saprotam, kā viņa jūtas, un ka mums ir pārliecība, ka viņa to atklās.

Es vēlējos, lai katrs vadītājs, menedžeris un komandas loceklis to redzētu, jo empātiska reakcija uz neveiksmi ir ne tikai vislīdzjūtīgākā, bet arī visproduktīvākā.

Empātija pauž uzticību. Un cilvēki strādā vislabāk, ja jūtas uzticami.

Kad es sēžu kopā ar tevi tavā kļūdā vai neveiksmē, nemēģinot neko mainīt, es tev ļauju zināt, ka ar tevi viss ir kārtībā, pat ja tu neveicas. Un, pretēji intuīcijai, laba pašsajūta – kad tev neizdodas – liek tev justies pietiekami labi, lai pieceltos un mēģinātu vēlreiz.

Lielākā daļa no mums to nepamana. Parasti, kad cilvēki cieš neveiksmi, mēs viņus vainojam. Vai mācām viņus. Vai cenšamies viņus labāk noskaņot. Tas viss paradoksālā kārtā liek viņiem justies vēl sliktāk. Tas arī veicina aizsardzības reakciju kā pašsaglabāšanās aktu. (Ja pēc neveiksmes nejūtos labi, man labāk jāizdomā, kā to formulēt, lai tā nebūtu mana neveiksme.)

Mūsu nodomi ir labi; mēs vēlamies, lai cilvēks justos labāk, mācītos, lai atkārtotu kļūdu. Mēs vēlamies aizsargāt savas komandas un organizācijas.

Taču mācīšanās — turpmāku neveiksmju novēršana — notiek tikai tad, kad viņi pēc neveiksmes jūtas labi par sevi. Un šī sajūta rodas no empātijas.

Par laimi, empātijas izpausme ir diezgan vienkārša. Kad kāds ir pieļāvis kļūdu vai kaut kādā veidā kļūdījies, vienkārši uzklausiet viņu. Nepārtrauciet, nepiedāvājiet padomus, nesakiet, ka viss būs kārtībā. Un nebaidieties no klusuma. Vienkārši uzklausiet.

Un tad, pēc kāda laika, pārdomājiet, ko dzirdējāt viņus sakām, ko, jūsuprāt, viņi jūt. Tas arī viss.

Es teicu vienkārši, nevis viegli. Ir grūti vienkārši klausīties un pārdomāt. Ir grūti nedot padomu vai neatrisināt problēmu. Grūti, bet tas ir pūļu vērts.

Pēc kāda laika Dana piecēlās no kāpnēm, mēs visi paēdām vakariņas, un tad viņa devās skatīties televizoru.

Mēs sarunājāmies viesistabā, kad viņa ienāca pateikt labu nakti.

"Kā tu jūties?" es viņai jautāju.

"Labi, laikam jau." Viņa paraustīja plecus. "Es joprojām esmu apbēdināta."

Es gandrīz teicu viņai, lai neuztraucas, ka viss būs kārtībā, ka no rīta viņa jutīsies labāk, ka vienmēr ir nākamās sacensības, ka viņai ir daudz laika, lai trenētos.

Gandrīz.

"Es saprotu," es viņai teicu. "Tas ir žēl."

*Vārdi un dažas detaļas ir mainītas