Cerības atrašana bezcerībā

Tā kā pasaule kļūst arvien tumšāka, es esmu piespiedis sevi domāt par cerību. Es vēroju, kā pasaule un man blakus esošie cilvēki piedzīvo arvien lielākas skumjas un ciešanas, kā agresija un vardarbība ieplūst visās personiskajās un globālajās attiecībās un kā lēmumi tiek pieņemti nedrošības un baiļu dēļ. Kā ir iespējams justies cerīgiem, gaidīt pozitīvāku nākotni? Bībeles psalmists rakstīja: "Bez redzes cilvēki iet bojā." Vai es iet bojā?

Es neuzdodu šo jautājumu mierīgi. Es cīnos, lai saprastu, kā es varētu palīdzēt mainīt šo nolaišanos bailēs un bēdās, ko es varētu darīt, lai palīdzētu atjaunot cerību uz nākotni. Agrāk bija vieglāk noticēt savai efektivitātei: ja es smagi strādāju, ar labiem kolēģiem un labām idejām, mēs varētu kaut ko mainīt. Bet tagad es par to šaubos. Tomēr bez cerības, ka mans darbs nesīs rezultātus, kā es varu turpināt? Ja es neticu, ka mans redzējums var kļūt reāls, kur es smelšu spēku izturēt?

Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, esmu konsultējies ar dažiem, kas ir izturējuši tumšos laikus. Viņi mani ir veduši ceļojumā uz jauniem jautājumiem, kas veduši mani no cerības uz bezcerību.

Mans ceļojums sākās ar nelielu bukletu ar nosaukumu “Cerību tīkls”. Tajā uzskaitītas izmisuma pazīmes un cerības uz Zemes aktuālākajām problēmām. Galvenais no tiem ir cilvēku radītā ekoloģiskā iznīcināšana. Tomēr vienīgais, kas bukletā norādīts kā cerīgs, ir tas, ka zeme strādā, lai radītu un uzturētu apstākļus, kas atbalsta dzīvību. Cilvēki tiks iznīcināti, ja mēs drīz nemainīsim savus ceļus. Pazīstamais biologs EO Vilsons komentē, ka cilvēki ir vienīgā lielākā suga, kuras iznīcināšana gūtu labumu visām pārējām sugām (izņemot mājdzīvniekus un telpaugus). Dalailama daudzās nesenajās mācībās ir teicis to pašu.

Tas man nelika justies cerīgam.

Bet tajā pašā bukletā es izlasīju Rūdolfa Bahro citātu, kas patiešām palīdzēja: “Kad vecās kultūras formas mirst, jauno kultūru rada daži cilvēki, kuri nebaidās būt nedroši.” Vai nedrošība — šaubas par sevi — varētu būt laba īpašība? Man ir grūti iedomāties, kā es varētu strādāt nākotnes labā, nejūtot pārliecību, ka mana rīcība kaut ko mainīs. Bet Bahro piedāvā jaunu iespēju — nedrošības sajūta, pat nepamatota, faktiski var palielināt manu spēju palikt darbā. Esmu lasījis par nepamatotību — īpaši budismā — un nesen to piedzīvojis diezgan daudz. Man tas nemaz nav paticis. Bet, manai kultūrai mirstot, vai es varētu atteikties meklēt pamatu, uz kura stāvēt?

Vāclavs Havels man palīdzēja vēl vairāk piesaistīt nedrošību un nezināšanu. "Cerība," viņš saka, "ir dvēseles dimensija, gara orientācija, sirds orientācija. Tā pārsniedz pasauli, kas tiek uzreiz piedzīvota un ir noenkurota kaut kur aiz tās apvāršņa. Tā nav pārliecība, ka kaut kas izdosies labi, bet gan pārliecība, ka kaut kam ir jēga neatkarīgi no tā, kā tas izrādās."

Šķiet, Havels apraksta nevis cerību, bet gan bezcerību: atbrīvošanos no rezultātiem, atteikšanos no rezultātiem, darīt to, kas šķiet pareizi, nevis efektīvi. Havels palīdz man atcerēties budistu mācību, ka bezcerība nav cerības pretstats. Bailes ir. Cerība un bailes ir neizbēgami partneri. Ikreiz, kad ceram uz noteiktu iznākumu un smagi strādājam, lai tas notiktu, mēs ieviešam arī bailes — bailes no neveiksmes, bailes no zaudējuma. Bezcerība ir brīva no bailēm, un tāpēc tā var justies diezgan atbrīvojoša. Esmu klausījies, kā citi apraksta šo stāvokli. Bez spēcīgām emocijām viņi apraksta brīnumaino skaidrības un enerģijas parādīšanos.

Tomass Mertons, vēlais katoļu mistiķis, skaidroja ceļojumu uz bezcerību. Vēstulē draugam viņš ieteicis: "Nepaļaujieties uz cerībām uz rezultātiem. Var nākties saskarties ar faktu, ka jūsu darbs būs šķietami nevērtīgs un pat nesasniegs nekādu rezultātu, ja ne rezultātu, kas ir pretējs tam, ko jūs gaidāt. Pierodot pie šīs idejas, jūs arvien vairāk sākat koncentrēties nevis uz rezultātiem, bet gan uz vērtību, pareizību, darba patiesību. Pamazām ir cīņa par mērķi un mazāk par cilvēku. personīgo attiecību realitāte, kas glābj visu.

Es zinu, ka tā ir patiesība. Esmu strādājis ar kolēģiem Zimbabvē, kad viņu valsts trakā diktatora darbības dēļ nonāk vardarbībā un badā. Tomēr, kad es un mani kolēģi apmainās ar e-pastu un ik pa laikam apmeklējam, mēs mācāmies, ka prieks joprojām ir pieejams nevis no apstākļiem, bet gan no mūsu attiecībām. Kamēr esam kopā, kamēr jūtam, ka citi mūs atbalsta, mēs esam neatlaidīgi.

Daži no maniem labākajiem skolotājiem šajā jomā ir bijuši jauni vadītāji. Viena no viņas divdesmitgadniekiem teica: "Svarīgi ir tas, kā mums iet, nevis kur. Es gribu iet kopā un ar ticību." Cita jauna dāņu sieviete teica: "Es jūtu, ka mēs turamies rokās, ejot dziļā, tumšā mežā." Kāda zimbabviete savā vistumšākajā brīdī rakstīja: "Savās bēdās es redzēju, ka tieku turēts rokās, mēs visi turam cits citu šajā neticamajā mīlas laipnības tīklā. Bēdas un mīlestība vienā vietā. Es jutos tā, it kā mana sirds pārplīstu no tā visa turēšanas."

Tomasam Mertonam bija taisnība: mūs mierina un stiprina tas, ka esam bezcerīgi kopā. Mums nav vajadzīgi konkrēti rezultāti. Mums vajag viens otru.

Bezcerība mani ir pārsteigusi ar pacietību. Kad es atsakos no tiekšanās pēc efektivitātes un vēroju, kā mans uztraukums izzūd, parādās pacietība. Divi vīziju vadītāji, Mozus un Ābrahāms, nesa Dieva dotos solījumus, taču viņiem bija jāatmet cerība, ka viņi redzēs, ka šie solījumi piepildīsies viņu dzīves laikā. Viņi vadīja no ticības, nevis cerības, no attiecībām ar kaut ko ārpus viņu saprašanas. TS Eliots to apraksta labāk nekā jebkurš cits. Četros kvartetos viņš raksta:

Es teicu savai dvēselei: esi mierīgs un gaidi bez cerības
jo cerība būtu cerība uz nepareizo lietu; gaidi bez mīlestības,
Jo mīlestība būtu mīlestība pret nepareizo lietu; vēl ir ticība
Bet ticība, mīlestība un cerība ir gaidīšanas laikā.

Tā es vēlos ceļot pa šo pieaugošās nenoteiktības laiku. Bez pamata, bezcerīgi, nedroši, pacietīgi, skaidri un kopā.