Izstumšana: Dzejolis sērojošām sirdīm

Es domāju, ka mēs izkaisīsim mana vīra Vika pelnus uz zemes zem sarkanā ozola, bet maniem dēliem bija labāka ideja. Viņi vēlējās, lai viņu tēta pelni būtu saknēs un apzīmēti ar kāju.

Šis masīvais ozols piederēja Vikam un manam kokam, kuru mēs apskāvām, lai gūtu spēku, kad jutāmies salauzti vai nobijušies, kurā mēs pieliecāmies no abām pusēm, piespiežot sirdi un vaigus pret raupjo mizu. Mēs apņēmām koku ar rokām un satvērām viens otra siltās rokas. Kad Vic bija slims, viņš lūdza, lai es tur nolieku viņa pelnus.

Mūsu dēls Entonijs izripināja laukakmeņus no strauta gultnes nākamajā dienā pēc Vika nāves. Viņa brālis Dāvids viņam pievienojās nākamajā dienā. Vilkšana, ripināšana un grūstīšana mierināja šos jaunos vīriešus, kuri bija atbaidījuši no sava tēva nāves.

Pēc diviem mēnešiem brāļi izmantoja sava tēva traktoru, lai pārvietotu akmeņus no strauta krastiem uz sarkanā ozola kalnu. Viņi uzcēla trīsstūrveida pamatni ar trim biezām vietējā slānekļa plāksnēm. Uz pamatnes viņi līdzsvaroja trīs granīta laukakmeņus, kas pēdējā ledāju laikmetā no Kanādas tika stumti uz Finger Lakes. Es palīdzēju līdzsvarot četrus mazākus granīta akmeņus uz laukakmeņiem, mazākais uzsēdies virsū. Mēs daudzas reizes demontējām un mainījām novietojumu, pirms mums bija stabila, trīs pēdas gara struktūra meža kalnā, kur kā sargs stāvēja Vic mīļākais sarkanais ozols.

Deivids nolika gladiolas no mana dārza uz akmens pamatnes. Es zināju, ka šī būs vieta, kur bieži apmeklēt, iznest savas bēdas un sniegt pateicības ziedojumus.

Trīcošā balsī es izlasīju dzejoli, ko draugs bija dalījies drīz pēc Vica nāves:

Spiežot cauri
~ Rainers Marija Rilke

Iespējams, ka es spiežos cauri cietam klintīm
krama slāņos, kā rūda atrodas, vienatnē;
Es esmu tik tālu, ka neredzu izeju,
un nav vietas: viss ir tuvu manai sejai,
un viss, kas ir tuvu manai sejai, ir akmens.

  Man vēl nav daudz zināšanu par bēdām
tāpēc šī masīvā tumsa padara mani mazu.

Esiet saimnieks: padariet sevi niknu, ielauzieties:
tad tava lielā pārvērtība notiks ar mani,
un mans lielais bēdu sauciens notiks ar tevi.[1]

Šajās pēdējās trīs rindās Rilke piedāvāja sevi un savas izmisīgās bēdas Augstākajam: “Esi saimnieks: padari sevi nikns, ielauzies.” Pēdējās divas rindas man teica: “Dievišķā būtne, pārveido mani un ļauj manam lielajam bēdu saucienam pārveidot kaut ko lielāku par mani pašu.”

Rilkes vārdi neradīja šaubas. Viņš bija pazinis šo iesprostoto bēdu vietu. Viņš bija sajutis savu ceļu tumsā, pieskaroties cietajām sienām, jo ​​saprata, ka no sāpēm nevar izvairīties. Viņš bija pieredzējis aizsprostoto ceļu un sajuta paralizējošu bēdu biezumu.

Varētu domāt, ka dzejolis, kurā aprakstīta bēdu iesprostotā tumsa, mani nomāc. Jūs varētu iedomāties, ka es ilgojos pēc dzejoļiem par mūža mūžu un pastāvīgām saitēm. Tā vietā Rilkes bezpalīdzības un cilvēciskā mazuma tēli piepildīja mani ar pateicību. Kāds bija bijis tur, kur es biju, un izdzīvoja. Kāds bija atradis skaistumu mūsu cilvēciskajās mokās.

Rilkes dzejolis palīdz mums izturēt nežēlīgo tumsu, kas nolaižas pēc liela zaudējuma vai sirds satricinājuma. Viņš dod mums vārdus, lai piedāvātu mūsu bēdas kaut kam lielākam par mums pašiem. Viņš palīdz mums nodoties un tikt pārveidotiem.

[1] Rainers Marija Rilke, “Pushing Through” atlasītajos Rainera Marijas Rilkes dzejoļos , tulk. un red. Roberts Blijs (Ņujorka: Harper and Row, 1981) 55.